Telts somas dibenā Toms “atrod” arī šampanieša pudeli.
71.
Telts somas dibenā Toms “atrod” arī šampanieša pudeli. Viegli apskurbuši, nedaudz satraukti, klājam savu pirmo kopīgo guļasvietu.
…Tomass ir tik aizrautīgs mīlnieks, ka aizmirstas laiks un nereāla kļūst telpa. No ezeriņa kāpj bieza, balta migla, tuvumā nav ne skaņas, un mana jaunā pasaule ir sašaurinājusies. Nav nekā, ne rūpju, ne raižu, ne rītdienas trauksmes. Tomass man būs patīkams mīļākais, un, liekas, arī es viņu pilnībā apmierinu. Paliekam kopā līdz rītam. Vēlāk pārvācamies uz mašīnu, tur ir siltāk. Mīlas alkas mūsos ir nevaldāmas, un dzīves briedums neliek būt taupītājiem.
“Tāle tu biji, kamēr tevi nepazinu, tagad saukšu tevi par Ezeriņu, lai pieminētu arī šo romantisko un mīļo vietu,” Tomass čukst, bužinot manus matus.
“Kā lai tevi nosaucu es, negribu palikt parādā,” vaicāju savam trešajam mīļākajam. Viņš pārspēj abus iepriekšējos visādā ziņā. Bet varbūt viņi man ir piemirsušies?
“Saukšu tevi par Asarīti vai Asariņu! Labi?” esmu izdomājusi asprātīgu segvārdu Tomasam. Smiedamies un draiskodamies no pustukšās šampanieša pudeles viens otram mutē ielejam atlikušo dzērienu, un kristības skaitās notikušas. Dzēriens gan ne tuvu nav garšīgs, un malks ir tikai kā rituāls. Atceramies, ka pasaulē nepavisam neesam vieni, mums taču katram ir arī savi pienākumi. Tiksimies citreiz! Kad atgriežos mājās, konstatēju, ka Saulstūri sagaida mani klusā vientulībā.
