Nedaudz amizanta man šķita situācija, kad pie galvaspilsētas prestižajām skolām veidojās rindas dokumentu iesniegšanai uz 1.klasi.
Nedaudz amizanta man šķita situācija, kad pie galvaspilsētas prestižajām skolām veidojās rindas dokumentu iesniegšanai uz 1.klasi. Vai maz mazie žiperi reiz atcerēsies, kādas pūles vecāki ieguldījuši, lai sniegtu bērnam pašu labāko, vai tas tiks atzinīgi novērtēts un vai prestižajā skolā iegūtās zināšanas būs veiksmīgāks garants turpmākai dzīvei.
Ja jau izcilā skolā iegūtas zināšanas tiek uzskatītas par labākām, tad kā būtu jājūtas lauku skolu bērniem? Vai viņi ir nezinošāki, neinformētāki? Mācību materiāls visiem ir vienāds, prasības arī identiskas un veiksmes noslēpums nebūt neslēpjas skaistā skolā, bet gan katra paša vēlmē mācīties. Ja nav vēlmes mācīties, tad skaista skola arī nebūs līdzeklis zināšanu apguvei.
Arī necilajās, mazajās lauku skolās bērni mācās un zināšanas nav sliktākas par galvaspilsētas skolās apgūtajām. Man jau šķiet, ka tieši mazajās skolās mācīties ir jaukāk, jo katram audzēknim skolotājs rod individuālu pieeju, mācības notiek mazos, draudzīgos kolektīvos, tiek organizēti sirsnīgi pasākumi, pedagogi arī ir zinoši, saprotoši un atsaucīgi, turklāt vecākiem nav jāuztraucas par bērna nogādāšanu uz skolu un atkal mājās, jo to dara skolas vai pagasta autobuss.
Laukos notiek cīņa par katru pirmklasnieku, par katru jaunu bērnu skolā, jo tas nodrošinātu pilnīgu klašu komplektāciju un nenotiktu apvienošanās.
