Pēdējās nedēļās es savā dzīvē esmu ieviesusi jaunu tradīciju – katru svētdienu apmeklēt baznīcā dievkalpojumu.
Pēdējās nedēļās es savā dzīvē esmu ieviesusi jaunu tradīciju – katru svētdienu apmeklēt baznīcā dievkalpojumu. Tā gan nav pirmā reize manā mūžā, kad to daru, jo jau bērnībā visai aktīvi tiku iesaistīta ar baznīcu saistītās lietās. Tiesa, laika gaitā vajadzība un vēlēšanās apmeklēt dievkalpojumus mazinājās tik straujā tempā, ka rezultātā es vairākus gadus dzīvoju ar domu, ka baznīca un visas ar to saistītās lietas ir pēdējais, kas manā dzīvē nepieciešams.
Tā jau ir, ka cilvēks kaut ko jaunu savā dzīvē ievieš tad, kad pienāk laiks. Arī apziņa par baznīcas nepieciešamību manī pamodās tikai pirms dažām nedēļām, kad intereses pēc iesaistījos vienā no Ziemassvētku dievkalpojumiem. Tagad jūtu, ka baznīcas apmeklējumi svētdienas rītos kļūst par sava veida rituālu, kas nepieciešams kā veiksmīgs noslēgums aizvadītajai nedēļai, un labs sākums nākamajai.
Salīdzinot savas šābrīža sajūtas dievkalpojuma laikā ar bērnībā un pusaudža gados gūtajām, tajās jūtamas zināmas atšķirības. Šobrīd manās emocijās dominē nevis pienākuma apziņa, kā tas bijis iepriekš, bet gan nepārvarama vēlēšanās būt daļai no visa procesa.
Tajā brīdī, kad dievkalpojums ir beidzies un visu laiku tu esi nesavtīgi sekojis līdzi tā norisei – tajā brīdī rodas sajūta, it kā tu būtu kļuvis labāks, nekā patiesībā esi, jo, lai cik skeptiska attieksme pret reliģiju man reizēm arī nerastos, es nevaru noliegt, ka tai piemīt tāds pozitīvisma lādiņš, ko citur gūt nevar.
