Lai neviltots prieks Saules zaķēns pa degunu manu Lēkā un jautā, ko es tā snaužu. Saku, ka dzejas Pegazu ganu.
Lai neviltots prieks
Saules zaķēns pa degunu manu
Lēkā un jautā, ko es tā snaužu.
Saku, ka dzejas Pegazu ganu
Un, cik ir pulkstens, pat nenojaušu.
Paskatos, ārprāts, jau vienpadsmit pāri,
Vissrīta cēliens nogulēts miegā.
Ko gan nosalis Pegazs var kāri
Meklēt vakar kritušā sniegā?
Beidzot pie kādas atklāsmes tieku,
Gaišums kā apskaidrība klāj visu –
Sniegā tak atrast var Ziemassvētku prieku,
Kas jau daudziem kā sveces dzisa.
Saules zaķēni aizļepato,
sudraba saktiņas eglītēs liek.
Ziemassvētkos neder samākslots patoss,
Vajadzīgs sniegs, lai tiek neviltots prieks.
Pārmetīsim kā ticīgie krustu,
Tik daudz taču mēs katrs protam.
Kaut nu šis sniedziņš nenokustu vismaz līdz Jaungada janvārim otram!
