Veiksme pavada aļņu medībās.
Veiksme pavada aļņu medībās
Alsviķieti Ilmāru Jansonu var uzskatīt par neparasti veiksmīgu mednieku. To apliecina medību trofeju izstādē iegūtās medaļas un stāstītais, kas līdzinās pasakai.
Par izstādē redzamajiem aļņa ragiem iegūta sudraba un bronzas medaļa, par vilka galvaskausu – sudraba medaļa. “Varēju iedot vēl citas trofejas, bet domāju, ka tās nav godalgu vērtas. Piemēram, pāris stirnbuku ragu varētu pretendēt uz medaļu,” secina Ilmārs pēc izstādes apskates.
Izdevība, kāda ir reizi mūžā
Viņš atzīst, ka lieli meža zvēri ir visur, tikai ne vienmēr tos var nomedīt. Tas attiecas arī uz aļņiem. “Alni, kura ragi ar pieciem un pieciem žuburiem ir bronzas vērti, nomedīju, ejot pēc cita aļņa ar vēl skaistākiem ragiem. Savukārt pie sudraba ragiem tiku pavisam neparasti,” atklāj mednieks. Medību kolektīva platībās bija svaigi rakti grāvji, uzbērumi, tāpēc piektdienas vakarā pirms medībām gāja skatīties pēdas, lai zinātu, kur meklēt un dzīt alni.
I.Jansons nolēma iet gar robežgrāvi. “Savā nodabā gāju, skatos – celms. Gāju tālāk, bet celms izlīda no grāvja un sāka kustēties… Alnis bija diezgan tuvu. Kad ieraudzīju viņa ragus, mute palika vaļā, jo pret mani bija pagriezti ragi ar 11 žuburiem,” situāciju atceras mednieks. Mirkli viņš stāvēja kā apstulbis, bet pēc tam atguvās. Medību atļauja bija, tāpēc izlēma šaut. “Ja būtu mazāks dzīvnieks, es ļautu tam iet. Tomēr tādu milzi laist garām būtu muļķīgi. Tāds gadās tikai reizi mūžā, tāpēc būtu gatavs arī sodu maksāt,” spriež Ilmārs. Arī šajā medību sezonā viņš ir nomedījis divus aļņus. “Veicas. Medību dieviete man ir labvēlīga. Paldies viņai!” atzīst alsviķietis. Pirmo alni viņš nomedīja pirms sešiem gadiem, turklāt tajā sezonā uzreiz tika pie četriem aļņiem.
Pretī nāk vilks
Kad Ilmārs gāja bebru medībās pa grāvi, pretī nāca vilks. Vai to bija sūtījusi Diāna? Turklāt nevis kaut kādu, bet prāvu pelēci. “Citi var lepoties ar nomedītu lūsi. Man arī, protams, gribētos tikt pie meža kaķa, bet to pagaidām nav izdevies nomedīt. Braucām izlikt barību meža cūkām. Apmēram 40 metrus no vienas barotavas stāvēja liels lūsis, kura trofeja būtu medaļas cienīga, bet nebija līdzi ne ieroča, ne arī domas par medībām,” stāsta Ilmārs.
Pagājušā gada 26.novembrī bija ielenkts lūsis, bet tad vēl nebija atļautas šo zvēru medības. Savukārt pēc 1.decembra lūši nebija manāmi. “Tagad paredzētais lūšu skaits ir nomedīts. Varbūt šogad tomēr izdosies tikt pie meža kaķa, jo decembrī vēl varētu paspēt to nomedīt,” vēlas I.Jansons.
Visinteresantāk medīt lapsas
Visinteresantākās viņam šķiet lapsu medības ar piebarošanu. Ja ir piemēroti laika apstākļi, tad bez medījuma mājās nekad neatgriežas. “Tas ir vislabākais treniņš. Dažs jaunais mednieks domā – nu tik būs trofejas, bet tā nenotiek,” secina mednieks. Ilmāram patīk arī pīļu medības, bet viņš nav dzinējmedību piekritējs. “Man ap māju ir mežs, kur redz daudz dzīvnieku, bet ne visi ir medījami. Gaides medībās var izsvērt, kā rīkoties. Ja redz, ka alnis ir perspektīvs, labāk to palaist,” uzsver mednieks.
