Bija acīm redzams – viņa steidzās. Grūti gan iedomāties – uz kurieni? Ja steigtos uz autobusu vai darbu, mazuli vestu ratiņos, nestu uz rokām vai vispār atstātu kādam pieskatīt.
Bija acīm redzams – viņa steidzās. Grūti gan iedomāties – uz kurieni? Ja steigtos uz autobusu vai darbu, mazuli vestu ratiņos, nestu uz rokām vai vispār atstātu kādam pieskatīt. Bet viņa steidzās un lika steigties arī mazulim. Cieši satvērusi bērnu aiz rokas, viņa vilkšus vilka to sev līdzi kā tādu lielu rotaļu lāci.
Ar lāci gan noteikti būtu vienkāršāk – tas paklausīgi sekotu jeb šajā gadījumā – slīdētu pa ielas bruģi un neteiktu ne vārda, nespiegtu, neraudātu, nekristu, nespirinātos un neturētos pretim.
Mazulis gan arī sākumā neraudāja un nekrita. Varbūt tāpēc, ka mute bija aizņemta ar košu māneklīti, bet varbūt tāpēc, ka nekur nesteidzās. Varbūt viņš vispār neprata steigties, jo pēc neveiklajiem solīšiem izskatījās – mazulis tik tikko iemācījies staigāt. Viņš vienkārši stāvēja un ieinteresēti vēroja, kā lēkā garā atsperē iekārtā bumbas sejiņa. Uz augšu, uz leju, pa labi, pa kreisi… Un vēl tās savādās gaismiņas, kas tur iekšā pa brīdim uzspīguļo… Re, atkal mirgo! Skat, cik interesanti! Vēlreiz! Un cik augstu tā lec! Uh! Uh!
Aizrāvies ar rotaļlietas vērošanu, mazulis izskatījās aizmirsis visu pasauli. Kas gan var būt skaistāks par šo!
Bet viņa steidzās. Parāvusi mazuli aiz rokas, viņa izsaucās: “Nu, pietiek taču! Tu dzirdi? Cik ilgi vēl te stāvēsi, sīkais idiot? Dod roku, stulbeni!”
Īsu mirkli mazuļa roka atradās māmiņas plaukstā, tad atkal izspruka brīvībā un tvēra pēc kustīgās bumbiņas.
“Nu, beigas… Pilnīgi piegriezies! Atdod man to sūdu!” māmiņa uzsauca jau skaļāk. “Neklausīsi? Tūlīt tevi nozilināšu tā, ka nezināsi cik vecs esi! Stulbenis tāds!”
Parāvusi aiz kapuces bērnu sev tuvāk, viņa sniedzās mazulim pāri, lai atņemtu rotaļlietu. Mēteļa piedurkne aizķēra mānekļa cilpiņu, un knupītis ar slaidu lēcienu nokrita uz ielas.
“Pilnīgs vājprāts! Ko tu dari? Kur tu tāds esi radies! Stulbenis! Es tevi tūlīt tā noslānīšu, sīkais idiot!…”
Tai pat laikā mazulis, it kā nekas nebūtu noticis, ar vēl lielāku sparu turpināja raustīt smaidīgo bumbas sejiņu. Gaismiņas uzmirgoja vēl biežāk – nu, īsts brīnums! Cik skaisti! Laikam jau kādu brīdim mazulim šķita, ka sejiņa piemiedz ar aci un viņam uzsmaida. Uz tādu joku nevarēja neatbildēt ar smiekliem. Kā dzidri zvaniņi pār ielu izskanēja bērna smiekli. Nu smējās viņi abi – bumbas sejiņa un mazulis.
“Par ko tu ņirdz, stulbeni! Pagriezies! Liksi tagad netīru sosku mutē! Un atdod taču man to sūdu!” jaunā māmiņa vēlreiz sapurināja mazuli un sniedzās pēc rotaļlietas.
Re, cik nu sejiņa augstu uzlēca! Re, kā nu sasmējās! – iespējams nodomāja mazulis, jo mammas niknums bumbiņai bija devis jaunu trajektoriju, un pat ielas pretējā pusē varēja redzēt, kā iemirgojās sejiņas gaismiņas. Tas ļoti iepriecināja mazuli, jo, skaļi smiedamies, viņš bumbiņu raustīja vēl ašāk. Pat vienu otru neveiklu solīti paspēra uz priekšu, jo turp viņu aicināja smaidošā sejiņa. Re, kā viņi abi prot!
Māmiņa pacietības mērs nu bija pilns. Uz mazuļa vaiga noplīkšķēja skaļa pļauka un aizsita smiekliem muti… Īsu mirkli dzirdēju tikai bumbas sejiņas klusinātos smieklus. Mazulis acīmredzot nesaprata – par ko – vai varbūt ievilka dziļu, dziļu elpu, lai tūlīt… Un tūlīt jau arī atskanēja – raudas, kas pārspēja vēl nesen tuvumā skanējušos smieklus.
“Tu vēl kauksi, sīkais idiot? Tūlīt tu vēl dabūsi, ja nevilksies uz priekšu! Stulbenis tāds! Beidz gaudot!” Māmiņas niknums vēl turpināja raustīt mazuli, bet mazulis savukārt smaidošo sejiņu.
Tikai – viņi viens otru vairs neredzēja un nedzirdēja. Māmiņa atspērusies vilka uz priekšu mazuli un turpināja brīnīties, kur tāds radies; mazulis, piesārtis no raudāšanas, joprojām turpināja brēkt, jo laikam jau nesaprata – kas ap viņu notiek; sejiņa smēja savus klusos smieklus, tikai šoreiz ripodama pa ietvi un palaikam palēkdamās.
Kāda sirma kundze piestāja ielas malā, it kā gribēdama iejaukties, bet māmiņa uzkliedza arī viņai: “Tas nav jūsu bērns! Kā gribēšu, tā audzināšu! Stulbeņi…” Ar šādu audzinošu manevru gan nesastopos pirmo reizi. Palaikam nākas uz ielas dzirdēt kādu strostējam savu mazuli ar vārdiem, kuriem bērna izpratnē nevajadzētu ienākt vienlaikus ar “mamma” un “tētis”. Pat slavenais Holivudas dzīvnieku dresētājs Ralfs Helfers apzinājās, ka dzīvniekus vajag audzināt ar mīlestību, nevis iebiedēšanu! Lauvu Zambu viņš pieradināja ar mīlestības vārdiem.
Šis gadījums mani pārsteidza ar paradoksu – tevi lamā un rausta, bet tu smej. Tā laikam var tikai tad, kad ir liela spītība, vai – kad nesaprot cilvēku valodu… Kad šāda valoda ir ikdienas fons – tik ierasts, ka saplūst ar apkārtējiem trokšņiem. Tik ierasts, ka daudz interesantāka šķiet ne pirmā svaiguma rotaļlieta, kura, lai arī būdama mēma, spēj sniegt tik daudz prieka. Labi, ka mazulim vēl blakus ir prieks…
Atliek vien vēlēties, lai šim bērnam reiz nenāk apjausma, ka cilvēks, kas būtībā ir vistuvākais – dzīvības devēja, māmiņa, – kādreiz viņu lamājis un sitis. Lai, taujāts pēc vārda, viņš neatbild: “Sīkais idiots!” Lai viņa atmiņā nesaglabājas šo vārdu zīmogs šaipus lielās dzīves slieksnim, jo, tam pārkāpjot, – kas to lai zina… Lai māmiņai pietiek prasmes dzīvē saskatīt mīlestību sava bērna pieskārienā, veselībā un priekā. Lai šim mazulim blakus ir vecmāmiņa, kura stāsta pasakas un iemāca mīļvārdiņus, kura runā ar viņu valodā, kas apmīļo un glāsta.
