Turpinās no 1.decembra. Varbūt tur mājo tikai gara nabadzība? Visu nosaka attieksme. Īgņām pat saulainā dienā ēnas traucē. Galu galā, ja nebūs labāk, vismaz būs citādāk.
Turpinās no 1.decembra.
Varbūt tur mājo tikai gara nabadzība? Visu nosaka attieksme. Īgņām pat saulainā dienā ēnas traucē. Galu galā, ja nebūs labāk, vismaz būs citādāk. Tikai tas suns, tas nu gan ir liela klapata! Neviena cilvēka, no kuru nācies šķirties, viņai nav bijis tik ļoti žēl. Taisni brīnums, kā var pieķerties vienam muļķa lopam tāpēc vien, ka tas tevi, liekas, saprot no pusvārda un nerunā pretī? Kā Poģim nenodarīt pāri, izlemjot viņa likteni? Kas gan radības kronim – cilvēkam devis tiesneša lomu, kas var taisīt spriedumu bez pamatojuma? Ja nu pansionātā pieņemtu viņu ar visu suni? Vai tad nav dzirdēts, ka kāds kaķis mitinās arī slimnīcās kā peļu junkurs! Kāpēc viņa nevar būt komplektā ar suni? Varbūt ir tādi noteikumi, ka suni pieskaita pie ,,kustamā īpašuma”. Jāparunā! Vilma pēkšņi liekas, ka Poģi tur pieņems. Suns aizelsies pārskrien mājās tikai pašā krēslā un tūliņ kā nokaunējies ielien savā kaktā. Arī viņam ir gaitas, par kurām atskaite nav jādod. Vai varbūt viņš nojauš, ka gaidāmas pārmaiņas arī viņa dzīvē un nu arī viņš steidz nokārtot savu suņa dzīvi?
Samierināties ar īso ķēdi?
Vilmai sākusies cita dzīve. Nu viņai ir pansionāta iemītnieces statuss un dienas neliekas vienveidīgas: te vienmēr kaut kas notiek. Nāk un iet cilvēki, piebrauc vairākas reizes dienā busiņi ar produktiem, reizēm vieglās automašīnas, ierodas ciemiņi. Rosās darbinieki. To dažu nedēļu laikā, kas aizritējušas jaunajā dzīvē, nedaudz pierasts pie jaunās kārtības, un nu Vilma gaida savējos. Ilgi gan viņi nesaņēmās atbraukt! Tikai zvanīja vai katru dienu: kā tev tur ir? Vai patiesi viss ir tik labi? Kāpēc tu tā viena pati aizbrauci kā slēpdamās? Jautājumi un īsas Vilmas atbildes kā telefona īsziņās. Ko tad var izskaidrot pa telefonu, ja pati īsti nesaprata, kāpēc tā bija rīkojusies? Iznāca jau ne visai labi no Vilmas puses, kad viņa te ieradās kopā ar Ausmu un viņas dēla pavadībā. Toreiz negribējās meitu sāpināt un aiztaupīt viņai to sajūtu, kas nenoliedzami būtu, savu māti uz pansionātu vedot. Sandrai noteikti būtu smagi: vākt mātes sapakotos saiņus, sēdināt pašu mašīnā un runāt visādus niekus, kad prātā pavisam kas cits… galvenais jau vainas apziņa, kaut ne jau Sandra to pansionātu bija mātei izvēlējusies. Kad paciemosies un pati visu redzēs, gan tad nomierināsies! Te viņai būs daudz pārsteigumu, un tie nebūs tik nepatīkami, kā varētu domāt. Šeit, protams, ir citāda pasaule, kurā dzīve, neskatoties uz savu rimtumu, tomēr iet uz priekšu. Kaut tikai Sandriņa būtu paņēmusi līdzi Ingu un Vari! Mazbērnu klātbūtnē runāšana un ciemošanās Vilmai liktos daudz patīkama. Viņa ir noilgojusies visvairāk pēc abiem mazbērniem un grib arī mazbērnu acīs likties nozīmīga. Cerams, ka arī viņi šinīs nedēļās ar labu ir vecomāti pieminējuši un varbūt pat noilgojušies! Pie Ausmas dēls ar vedeklu arī vēl nav bijuši: devušies ceļojumā uz ārzemēm. Tiem jau tagad brīvas rokas, kad māte pie vietas… Sarūmējušās draudzenes ir pietiekoši ērti: katrai savs kaktiņš un pamazām jāpierod pie otra pastāvīgas klātbūtnes. Jāpierod! Vilma viesu dienai par godu visu rīta pusi ir nosēdējusi frizētavā. Tāds pakalpojums, mājās dzīvojot, viņai arī nebija iespējams. Tagad, uzcirtusies savās labākajās drēbēs, viņa jūtas kā svarīgs cilvēks, kura mūžs ieritinājies pēc paša vēlēšanās mierīgās un ērtās sliedēs. Apskaust viņu vajadzētu! Lai Sandra redz, cik te viss labi! Nedomās taču, ka māte tā uzpucējusies, lai slēptu savu nemieru un izliktos, ka viss ir brīnišķīgi. Varbūt nojautīs, ka tieši tā arī ir? Jā! Ieaugt vecam kokam jaunā zemē tikai no malas var izlikties viegli. Pirmajā nedēļā, kamēr arī Poģi pieradināja pie jaunās kārtības, nācās īpaši panervozēt. Suns ir viņas kompanjons, kam te savas tiesības un tagad arī pienākumi: daudz neriet un tikai par lietu, noteikti negaudot, lai arī kā suņa sirds to prasītu, un samierināties ar īso ķēdi, kas ierobežoja agrāk tik plašo suņa teritoriju. Sākumā uz Poģa protesta gaudām Vilmai nācās pat vēlā vakara stundā iet laukā un mierināt savu draugu, kam pati bija piespriedusi cietumnieka dzīvi, un skaidrot, ka te nu būs tā vieta, pie kuras nāksies pierast viņiem abiem… Poģis beidzot arī aptvēra, ka viņa suniskais protests nepalīdzēs, ierāvās savā kaktiņā un beidzot izturējās klusu un, būdams ar zināmu suņa pašcieņu, pamazām iemantoja arī personāla labvēlību. Arī viens otrs pansionāta iemītnieks centās pielabināties Vilmas četrkājainajam draugam ar kādu gardumu, bet suns bija piesardzīgs un no labumiem atteicās. Tā viņš bija kopš kucēna gadiem izdresēts ēst tikai to, ko atvēlēja saimniece… Varis bija solījies atvest sameistaroto suņa māju. Nebija jau Poģim šo laiku viegli bez sava mitekļa un tikai ar caurumu malkas šķūnīša durvīs, kur ielīst, un traucēja neierastā žvadzošā ķēde… Vilma pārdzīvoja nelaimīgā suņa pārmetumu pilnos skatienus, kas iedzirkstījās, kad beidzās pastaiga. Nekādas dzīvnieku labturības doktrīnas te nebija! Suņa saite īsa, un Vilmas roka stingra: pie kājas un nekādas brīvas skriešanas! Tas Poģim laikam likās milzīgs sods. Ko viņš bija noziedzies? Nākt uz pansionātu kopā ar viņu saimniece bija izlēmusi vienpersoniski, un vai četrkājainajam draugam ar to bija jāsamierinās? Protestēt cilvēku valodā suņi neprot. Protests un izmisums bija tikai suņa acīs, kurās dziļi ieskatīties Vilma negribēja.
,,Pieradīsim, pieradīsim, Poģīt!” saimniece mierināja. Pastaigas ar suni gan bija nākušas par labu saimnieces veselībai: nu kājas tika regulāri trenētas vairākas reizes dienā un tāpēc laikam sāpēja mazāk. Būtu viņai tādas kājas “Skujiņās” bijušas, ne mūžam projām neietu! Jā! Domas un pienākums ar cilvēku dara brīnumu lietas. Bija jau arī te ārsta nopelns. Laikam palīdzēja izrakstītās zāles un atbildība par dzīvnieku kliedēja drūmās domas. Vilmas pagātne, vismaz kaut neliela tās daļiņa bija kopā ar Poģi. Kaut gan – kāda neliela daļa? Kopā pavadītie desmit gadi abiem bija liktenīgi. Glābdamās no vientulības savā meža mājā, Vilma par savu draugu izvēlējās suni, un savienība bija jāturpina ar pacietību līdz galam. Poģis bija izaudzis par kulturālu suni: ļāvās mazgāt, nēsāja blusu siksnu, saprata vairākas komandas, tika regulāri potēts pret trakumsērgu. Viņam ir sava suņa pase. Un tā nu viņš tagad, kā saka, ir ar deklarētu dzīvesvietu pansionātā un drīz tiks arī pie savas mītnes suņabūdas – ar četrām sienām un durvju vietā caurumu. Ķēde ierobežo, bet gan jau pieradīs. Vai arī Vilma nejutās kā īsā ķēdē piesieta? Viņa radinājās pie jaunās kārtības: klusā stunda, noteiktā laikā ēdienreize, nakts miers un klusums pēc desmitiem, atprasīties katram savam solim ārpus pansionāta, pat ejot līdz netālajam veikalam. Tas, protams, cilvēkam pieņemams daudz labāk nekā muļķa dzīvniekam, un tu arī saproti, ka tas viss ir kopējās interesēs, lai viens otru netraucētu, lai valda kārtība, lai neviens nepazūd un visa uzskaite kārtībā. Vai tad nebija avīzēs arī rakstīts, ka vecie cilvēki pazūd savas nevarības dēļ uz visiem laikiem un viņus atrod ne vairs dzīvus. Vilma noskurinās: to viņa gan negribētu savējiem nodarīt! Toties garīgo ķēdi te aprūpējamajiem necentās saīsināt, vismaz tā sprieda Vilma: domā, cik augstās matērijas spēj, lasi, ko gribi, runājies ar apkārtējiem, par ko gribi: brīvs cilvēks brīvā valstī! Un mēli aiz zobiem daudzi neturēja, savstarpēji pakašķējās, personālu aprunāja, pat kādu sūdzību uzrakstīja, un tas viss skaitījās normāli, jo katrs te bija atnācis no savas pasaules, saviem ieradumiem apaudzis. Vilma ar Ausmu gan bija vienojušās, ka savstarpējos kašķus ar pārējiem nepieļaus, un lielākais, ko viņas atļausies, būs paklusēšana, tomēr dzīve ir dzīve, un ne viss notiek pēc iepriekš izdomātā scenārija. Pirmais, ar ko Vilma sastapās, bija skaudība no draudzenes Ausmiņas puses. Sākumā tas likās pat smieklīgi: Ausma viņu apskauda suņa dēļ. Pamats skaudībai bija. Nevienam te sava dzīvnieka nav, bet, redz, Vilmai ir suns! Viņa ir izņēmums. ,,Tev ir suns, kas tad tev! Nav jau nekur rakstīts, ka te ar dzīvniekiem nedrīkst. Es būtu zinājusi, ka te pieņem arī četrkājainos…” Ausma šķendējās. Ko tad būtu darījusi Ausma, tas palika noslēpums, bet Vilmai nolēma, ka istabas biedrene un draudzene būtu jāpiesaista Poģa sabiedrībai. Liekas, ka Ausma grib vairāk uzmanības nekā sākumā likās. Pašai gan mājās ne suņa, ne kaķa. Varbūt viņa tos pat necieta un ko tad skauda?
,,Iesim turpmāk pastaigās visi trīs! Tu taču neesi istabā piesieta! Pusi no Poģa uzmanības vari dabūt arī tu. Mans suns ir saprotošs un tikai pagaidām uz jauno kārtību raugās ar neuzticību. Kad viņam būs sava būda un pieradīs pie vietas, droši vien varēsim suni arī pa reizei palaist brīvībā. No manis viņš projām nemuks.”
Ausma ir lepna un tādam priekšlikumam dalīt suņa mīlestību nepiekrīt. ,,Kam nav draudziņa, tas ar cisu maisu!” viņa noskandina un rodas maza mazītiņa plaisa draudzeņu attiecībās. Reizēm, kamēr Vilma ved pastaigā savu Poģi, Ausma ir jau nodzēsusi uguni un devusies gulēt, kaut ne aiz miegainības, bet drīzāk principa pēc: netraucē mani, es guļu! Reizēm atkal nebrīdinot aizstaigā pie citiem iemītniekiem, neatgriezdamās vai līdz pusnaktij. Neatkarīgs no citiem te nevar būt neviens. Visi sasieti kā vienā diedziņā! Viens kaimiņos ieklepojas, tūliņ saceļ kājās citus, nemaz nerunājot par nopietnākām norisēm, vaidiem un lielajiem notikumiem, kāda ir cilvēka nomiršana. Ar to Vilma saskārās jau otrajā nedēļā. Un, kaut gan agrāk cilvēks bija nepazīstams, šermuļi pār kauliem noskrēja. Nāve bija ienākusi pansionāta sienās un ne jau pirmo, ne arī beidzamo reizi. Pie tā laikam nevar pierast pat personāls, kaut visiem zināms, ka dzīves dabiskās beigas agri vai vēlu pienāks. Labi, ka pagaidām neviens no tuvāk iepazītajiem nav aiz sevis mūžības vārtus aizvēris, un Vilma cenšas nedomāt par savu nāvi un cilvēka dzīves niecību. Dzīvot griba piemīt visiem, pat tiem, kas stāsta, ka dzīvot ir apnicis. Arī par savu agrāko dzīvi “Skujiņās” Vilma cenšas nedomāt, tomēr izsvītrot kā nebijušu to nevar. Mesti ir jauni kauliņi, un jāspēlē lielā dzīves spēle tālāk! Jāizmanto katra iespēja īsināt laiku un darboties. Vilma ir vairākas reizes jau bijusi uz datorkursiem un ir pārliecināta, ka tas ir liels izaicinājums viņas spējām.Ausmai atkal ir jāatgādina: ,,Ne jau katram runcim krējuma pods!
Tavā vecumā gan būtu jāpadomā, vai to varēs pārkost, bet tu jau mums esi vienīgais izņēmums, unikāla večiņa. Nu redzēs, redzēs! Tad tev privilēģijas ar suni, tad ar tiem datoriem.” Vilma par spīti Ausmas šaubām grib izzināt, kas tas dators ir par putnu, kā darbina internetu, ko mazbērni ik dienas dresē un tāpēc mēģinās, jo nevar tikai to, ko negrib. Neviens jau viņai nav pa galvu iespēris! Kā nekā grāmatvedes darbs ir pietiekams pamats domāt, ka viņa tos datorus uzveiks, ja jau viņu pieņēma kursos un atzina par derīgu tādai smalkai lietai. Viss, kas šai pasaulē interesē, ir jāizmēģina, kamēr dzīvo. Nabadzības apliecība viņai izsniegta. Lai citi domā, ko grib! Lai apskauž!
3. Izbaudi iespēju!
Vilmas prātus aizvien nodarbinājušas dažādas problēmas, arī globālas un arī visai neparasta lietas, piemēram, kā mūsdienīgā skatījumā varētu būt radīta pasaule un galu galā arī cilvēks kā visas radības kronis. Nav Vilma nekāda lielā kristīgās ticības pārzinātāja, bet šī tēma jau ilgāku laiku tā piesējusies, ka nedod mieru un līdz ar klusā laika iestāšanos reizēm kļuvusi pavisam uzmācīga. Vilma par to prātoja, vēl “Skujiņās” dzīvodama, un nevienam savus prātojumus, ko pierakstīja, nerādīja, rakstīja un viss, kā tāda grafomāne. Mazbērni viņu uzskatītu vai par sajukušu, ja savas domas mēģinātu šiem stāstīt. Reiz gan Varim ieprasījās, ko viņš domā par to pasaules radīšanu un ko skolā par to tagad māca? ,,Zini, es paskatīšos internetā, tur ir atbildes gandrīz uz visu,” mazdēls tikai noteica, bet ne nu skatījās nekā. Par pasaules radīšanu viņi vairs nerunāja, bet interesi par tām interneta lietām Vilma nezaudēja. Lūk, ko viņa bija savā skaidrajā rokrakstā pierakstījusi, bet stāsts bija nepabeigts, kamēr Vilma nebija apguvusi šo to par to pašu internetu. ,,No senajiem Svētajiem Rakstiem zināms, ka cilvēks, kas apdzīvo zemi, tapis pēc līdzības ar Radītāju, kas tātad bijusi cilvēcīga būtne.
Turpmāk – vēl
