Reiz dzīvoja sniegavīrs Vilis. Viņš vēl bija pavisam jauns, dzimis pirms četrām stundām. Jauns, dzīvē nepieredzējies, ar daudz ko neiepazinies.
Reiz dzīvoja sniegavīrs Vilis. Viņš vēl bija pavisam jauns, dzimis pirms četrām stundām. Jauns, dzīvē nepieredzējies, ar daudz ko neiepazinies. Vilim bija zila platmale, lillā šalle un liela slota kreisajā rokā, oranžs deguns un ogļu mutīte. Viņa sejā pavērās plašs smaids. Laiks skrēja vēja spārniem, ziemas salu nomainīja silta vēja dvesma. Tad kaut kas notika: Vilim sarāvās mazā, ledainā sirsniņa. Viņš saprata, ka viņa laiks šeit, pagalmā, nu ir beidzies. Tik ļoti negribēja izgaist no pasaules. Viņam nemaz tas nepatika. Pāri sniegotajam vaigam nobira pāris asaru.
No rīta pār peļķēm skrēja maza meitenīte vārdā Ieva, kura bija devusi dzīvību Vilim. Vilis ar Ievu bija labākie draugi. Daudzreiz pat gribēja palikt pa nakti kopā ar sniegoto draugu, lai viņam nebūtu vientuļi. Vilis patiešām mīlēja Ievu. Tā bija mīlestība, kuru varēja izjust tikai sniegavīrs un mazā meitenīte.
Ieviņa aizbrauca ar mammu nopirkt gardumus un, tā ar sanāca, ka atbrauca vēlu mājās. Diemžēl jau par vēlu, jo dienā saulīte nebija žēlojusi sniegu. No Viļa bija palikusi vairs tikai maza kaudzīte, meitene raudāja gaužas asaras. Viņa bija zaudējusi sev tuvu draugu.
Kopš tā brīža viņai vienmēr atmiņā ir palicis Vilis, katrs jaukais brīdis, kuru pavadīja divatā. Viņš tagad dzīvo katrā sniegavīrā.
