Cilvēka daba ir tāda, ka nevar nerunāt par to, kas aizkustina sirdi.
Cilvēka daba ir tāda, ka nevar nerunāt par to, kas aizkustina sirdi. Vismaz tikmēr, kamēr sirds nav ieaugusi pārticības taukos vai pārmākta ar rutīnas rūsu tiktāl, ka spēj saskatīt vairs vienīgi pelēko ikdienu, kas šo rutīnu rada un uztur. Bērnu sirdis ir dzīvas, tāpēc viņi nevar nerunāt. Bērni taujā atkal un atkal – par meliem un patiesību, naidu un mīlestību, lepnību, augstprātību, nodevību un piedošanu. Ja dažreiz šķiet, ka tas nogurdina, tad pajautāsim sev: cik dzīva ir mana sirds, vai tā vēl spēj priecāties par Ziemassvētku atnākšanu, vai tic gadu mijas brīnumam, vai cer uz Bērnu, kas mazliet vairāk nekā pirms 2000 gadiem ienāca šajā pasaulē, lai atvieglotu mūsu ciešanas un ņemtu uz saviem pleciem mūsu nastas? Lai Alūksnes rajona jauno autoru dzeja ielīksmo jūsu sirdis un pilda tās ar cerībām un prieku!
