Kā avīzes lapas šķirstu aizejošā gada dienas un savu dzīvi.
Kā avīzes lapas šķirstu aizejošā gada dienas un savu dzīvi. Mazliet arī tavu, jo katram ir nācies krist un celties, steidzoties nebeidzamā dienu skrejā. Dzīve mēdz mest kūleņus, mums atļauju neprasot. Ne reizi vien sakostiem zobiem un sirdij sažņaudzoties bijis jānoskatās, kā sabrūk rūpīgi celtā sapņu pils. Turklāt ne tikai pašas būvēta. Žurnālistam ir reizē laime un nelaime līdzi just daudziem bēdās un priekos.
Gaidot Ziemassvētkus, biežāk atceramies un pamanām tos, pret kuriem liktenis bijis skarbs. Diez kā tas ir, kad pamostoties uzzini – tieši šis rīts ir visu atņēmis? Nav vairs darba vai mīļa cilvēka blakus un liekas, ka sabrukusi ir arī dzīve. Var raudāt, neieredzēt un apsūdzēt visus. Var bezpalīdzīgi noraudzīties, kā dzīve met kūleni, un var.. Jā, ko tad vēl var? Nezinu. Bet es zinu, ka tieši tad, kad vairs nav spēka, tas pēkšņi uzrodas. Kad skumju un asaru ir vairāk nekā spēj izraudāt, nezin no kurienes pēkšņi atnāk prieks. Bet gan jau arī tu labi zini, ka ir tieši tā.
Mēs labi protam padarīt dzīvi grūti panesamu tiklab sev kā citiem. Tomēr kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka ļaunums mūsos nav nekas cits kā gaismas trūkums. Tā ir dvēseles krēsla. Neziņas, neizpratnes, nevērības krēsla, kura savu gaismu vēl gaida. Varbūt tai iemirdzēties liks tavs sargeņģelis, savicinot baltus spārnus un radot svaigu vēja dvesmu. Palūgšu viņam, lai padara pasauli un arī mani labāku. Varbūt tad uzplauks kāds sirdī glabāts brīnums.
