Gribu pastāstīt par vienu manas dzīves dienu. Tā bija nelaimīga un arī laimīga. 12.februārī gāju pa savu pilsētas bulvāri uz banku samaksāt kārtējos maksājumus.
Gribu pastāstīt par vienu manas dzīves dienu. Tā bija nelaimīga un arī laimīga. 12.februārī gāju pa savu pilsētas bulvāri uz banku samaksāt kārtējos maksājumus. Iela bija ļoti slidena, piekalnītē nokritu un lauzu roku. Sēdēju uz ielas , jo piecelties nevarēju. Gaidīju kādu gājēju vai mašīnu, kas man varētu palīdzēt, jo esmu 83 gadus veca. No netālās mājas iznāca jauna sieviete. Viņa mani ieraudzīja un piebrauca ar savu mašīnu. Uzzinājusi, ka man lauzta roka, palīdzēja man piecelties, un iekāpt mašīnā un aizveda uz slimnīcu. Gaidīja, kamēr ķirurgs mani pieņēma, pie rokas aizveda uz otru korpusu uz rentgenu un atkal gaidīja kamēr uzņēma, tad atvveda atpakaļ, jo bija slidens. Pēc tam, kad roku ieģipsēja, atbrauca man pretī un aizveda līdz manas mājas durvīm. Tā man bija laime,jo nezinu , kā es būtu tikusi mājās, jo biju viena.
No atlīdzības atteicās ar vārdiem: “Arī man tā dzīve var gadīties .” Uzzināju, ka viņu sauc Inga Lielmane un strādā bankā. Izsaku viņai vissirsnīgāko pateicību un novēlu laimi un labklājību visā dzīvē un jaunajā gadā! Man dzīvē reti gadījies satikt tik labestīgus cilvēkus. ?
Austra ā.
