(Nobeigums. Turpinās no 8.decembra). Kad sirmais kungs no blakus balkona atkal jautā, kā man patīk uz salas, atbildu: – Daudz tūristu un iebraucēju. Maz kipriešu.
(Nobeigums. Turpinās no 8.decembra)
Kad sirmais kungs no blakus balkona atkal jautā, kā man patīk uz salas, atbildu:
– Daudz tūristu un iebraucēju. Maz kipriešu.
Sirmais kungs man iebilst: – Īsto kipriešu patiešām maz. Tie īstie, kuru cilts saknes Kiprā, nemaz nav tik skaļi kā tipiskie grieķi. Drīzāk – mierīgi, lēni. Pie mums viss notiek lēnām un nesteidzīgi.
– Apdomīgi! – piebilstu.
– Nē… Tā vienkārši ir pamatos ieregulēta dzīve, kas ļauj nesteidzīgi dzīvot. Miermīlīgi, godīgi un viegli pārvaldāmi. Ģimenē joprojām visu nosaka vīrs, sieva neiebilst. Nav pieņemts. Protams, nu jauni laiki un vecās tradīcijas reti kurš godā, – vīrietis nopūšas.
Otrā rītā kaimiņš ierasti jautā – vai viss okey? – un piebilst, ka kipriešiem esot daudz tostu. Būdams labā omā, ar dažiem viņš padalās. Ielāgoju vienu, kurš, manuprāt, vislabāk raksturo vietējo vīriešu dzīves stilu: “Par izpriecām un meitenēm! Lai mūs iekāro bagātas un daiļas meitenes!” Un pēc garākas pauzes piebilst visai prognozējamo: “… Un lai viņām īss mūžs…”
Precētam kiprietim sānsolis ir psiholoģiski nepieciešams, lai piešķirtu dzīvei asumu, celtu savu pašapziņu un apliecinātu savu “ego”. Bet viņu sievas to klusējot pieņem – “tā jau tas dabā iekārtots”. Turpretim sievas nodevība tiek sodīta ar tūlītēju šķiršanos.
Kad citā dienā, nākot no pludmales, pie citas viesnīcas cits vīrietis atkārto to pašu, jau esmu gudrāka un atsmaidu: “Paldies, man jau ir pavadonis!”
“Kamakia” (mednieks, harpūna) – tā apzīmē puišus un vīriešus, kas pludmalēs medī meitenes. Īpaši viņi aktivizējas tūrisma sezonas laikā un savu nodarbi uzskata par humānu un cēlsirdīgu – vēsajām, dzīves nogurdinātajām un saspringušajām kundzītēm no ziemeļiem viņi ir gatavi sniegt visu baudu buķeti. Protams, ne par brīvu…
Par nelasīšanu, intrigām
Tīri profesionālās intereses vadīta, vēlējos ieskatīties arī Pafosas bibliotēkā. Ar pirmo piegājienu vēlā pēcpusdienā izdevās noskaidrot vien darba laiku un caur loga rūtīm ievērot vienu plauktu rindu. Tomēr arī nākamajās divās apmeklējuma reizēs, laikā, kad ārdurvīm jābūt apmeklētājiem atvērtām, man tur neizdevās iekļūt. Senā, kolonnām izrotātā ēka no iekšpuses man palika noslēpums…
Arī balkona kaimiņš man pastāsta senu anekdoti kipriskā noskaņā – par tēmu: kam tev vēl viena grāmata, pirms pieciem gadiem mēs tev jau vienu uzdāvinājām!?
Ja kādai viesnīcai trūkst darbaroku, kāpēc gan nenolūkot kādu iepatikušos kalpotāju kaimiņu viesnīcā? Tad atliek vienam par to otru kaut ko pastāstīt, tā, lai uzzina trešais, un trešais tūlīt skries pie otrā: “Ak, tu, tāds un šitāds! Tu vairs te nestrādā!” Bet turpat aiz stūra pirmais priecīgi berzē rokas un otrajam izpalīdzīgi saka: “Es varu tev palīdzēt…”
Bet vietējie darba devēji daudz neuztraucas – gan jau viss nokārtosies! To, kas paliks nepadarīts, sadalīs uz atlikušajiem strādājošajiem.
Par laimi, arī tur, tāpat kā visur, ir dažādi cilvēki: godprātīgi darba devēji un savtīgi intriganti, korekti atturīgi un emocionāli nesavaldīgi kolēģi, laipni un emocionāli sirds cilvēki, mantkārīgi blēži…
“Barstreet”
Iela, kurā valda kontrasti. Ar šo ielu Sanita mani iepazīstina vēl pieklājīgā vakara stundā – ap deviņiem, kad bāri nesen atvērušies un gar tiem mazos pulciņos pastaigājas tūristi. Gribas pa to nesteidzoties iet un iet – tāpat, nekur nepiestājot. Izbaudīt vidi, kas, kā zināms, pēc pāris stundām iegūs citu seju.
Bet nevajag nemaz gaidīt pāris stundas. Mums ceļā nostājas jauneklis, kas nekautrīgi stiepj pretim plaukstu ar trim saveltām lodītēm un piedāvā izklaides trīs formās – vīrieti, alkoholu vai narkotikas. Saņēmis trīskārtīgu noraidījumu, viņš apvainojies novelk: “Muļķes…”
Jau pēc dažiem soļiem viņa pozīcijas ieņem cits. Šoreiz gan piedāvājums skan klusāk, bet konkrētāk – “narcotic”. Pēc kāda piektā piedāvājuma visai īsā laikā jūtos nobijusies un vēlos pielikt soli. Tajā brīdī kāds jauneklis pajautā – “no kurienes jūs?” – un tūlīt steidz no “puba” pasaukt latviešu meiteni – savējās taču! Dalītām jūtām minstinos uz vietas, vēlēdamās aizbēgt un tajā pašā laikā – arī redzēt šo meiteni – Maiju.
Bet kontrastu iela attaisno sevi – arī vārds Maija manā iztēlē, un sastaptā reālā meitene ir kontrasts. Vēl maigie sejas vaibsti paslēpti zem vulgāra krāsojuma, bet kopējo tēlu paspilgtina pārāk īsie šorti un minimāla bikini augšdaļa. Latviešu Maija starp Kipras narkomāniem un prostitūtām… Kādu brīdi jūtos kā apdullusi, bet tad apziņa ciniski komentē: tādas Maijas jau ir arī Latvijā…
Latvieši Pafosā
Kā ir būt viesstrādniekam Kiprā? Valstī, kas pagaidām nav tik attīstīta kā Lielbritānija, Francija, Īrija, Vācija, Somija un citas un tomēr spēj piedāvāt daudz?
Daļa sastapto latviešu turp devušies ar licencētu firmu starpniecību, bet, kā var
spriest no daudzu pieredzes, – tas neko negarantē. Tiem, kas braukuši uz savu roku, stāstu ir daudz un dažādi, bet neviens nav izstāstāms vienā teikumā – “aizbraucu, ieraudzīju, uzvarēju”. Daudz kas ir atkarīgs no sastaptajiem cilvēkiem, veiksmes, rakstura un dzīves prasmes. Bet daži vienkārši aizbraukuši ciemos, iemīlējuši Kipras burvību un izlēmuši tur atgriezties uz ilgāku laiku.
Ilze, šķīrusies un laikam jau vīlusies latviešu vīriešos, jau trīs gadus savu īsto vīrieti cer atrast Kiprā. Viņa ir iemīlējusi Pafosu, viegli tiek galā ar savu darbu un ir apmierināta ar atalgojumu. Tur ir atrasti draugi, un Ilzes sapnis ir iesakņoties Kiprā. Reizi gadā pāris nedēļas viņa ciemojas Latvijā.
Solveiga, kura pirms trim gadiem darbu Kiprā sāka kā viesnīcas apkalpotāja, tagad veic darbu nekustamā īpašuma firmā un saņem vairāk nekā 1000 mārciņas (1 CYP – 1,22 Ls). Sociālās garantijas ļauj viņai paņemt kredītu gan mašīnai, gan dzīvoklim. Pagaidām Latvijā atgriezties viņa nedomā.
Inga un Valdis Kiprā ir trīs gadus. Valdis strādā mašīnu izīrēšanas birojā, Inga – optikas veikaliņā par dakteri, tāpēc saņem labu algu. Abiem pieder suvenīru ražotne, kas gan pagaidām ir darbības sākumā. Bet viņi ir noskaņoti turpināt, un dzīve Pafosā viņiem patīk.
Inese, Aiva, Ilona un Daiga strādā viesnīcu restorānos un īpašuma tirdzniecības ofisos un no minimālās istabenes vai oficiantes algas (viesnīcā – šobrīd vidēji 400 CYP) spēj nomaksāt gan dzīvokli, gan vakaros pasēdēt krodziņos un restorānos, gan nopirkt drēbes un kaut ko vēl iekrāt.
Satiktajām meitenēm ir draisks noskaņojums, ap viņām ir draugu pulciņš, un sarunas par Latviju veikli pārvēršas koķetēšanā: “Mums veicas! Mums te patīk. Kas nekaiš – mūžīgā vasara!”
Tās ir mērķtiecīgas meitenes, kuras zina, ko grib, un nebaidās no lielākas darba slodzes, jo pats galvenais ir sākums – prast sevi pierādīt kā centīgu un apzinīgu. Tālākais atkarīgs no darba devēja – vai viņš strādnieku novērtēs kā labu un paaugstinās algu, vai arī – par to pašu samaksu liks strādāt papildu stundas. Savas tiesības var mēģināt pierādīt, tikai pastāv iespēja saņemt atbildi: nepatīk, meklē citu vietu!
Sanitai šobrīd ir pastāvīgs darbs viesnīcas restorānā, kas nodrošina visas sociālās garantijas. Lai arī darba stundu grafiks ir mainīgs, kopējais skaits reti kad tiek pārsniegts. Ja vien – netrūkst darbaroku…
Tā šodien no darba bārā atbrīvots skandalētājs Teo un grieķu meitene Lea, kura uztraukumā par savu ģimeni ugunsgrēku apņemtajā teritorijā arī vēlējās aizbraukt. Un nākas palikt vienai ar trīskāršu darba apjomu, kas tā kā tā jāpadara – brokastis gaida simt četrdesmit viesnīcas apmeklētāju…
Karstajās dienās visvairāk cieš kājas, un, protams, arī starp tūristiem gadās nervozi, nepamierināti un kaprīzi cilvēki. Tas nebūt nav darbs “bez garozas”. Toties, tajā stājoties, neviens neatmeta ar roku – “tev nav pieredzes, tu manā uzņēmumā nederi” un nejautāja – “vai tu proti “melno” grāmatvedību?”. Te nav runa par diplomiem…
Iemesli darba meklēšanai ārzemēs – visdažādākie. Kādai meitenei vecāki zaudējuši darbu, bankrotējot darba devēju uzņēmumam, citai – saslimis vienīgais ģimenes apgādnieks. Puisim, kas audzis bērnunamā, Rīgā atrastais darbs nesniedzis pietiekamu materiālo nodrošinājumu.
Bet apkārt – tik daudz kārdinošas pieredzes par lielu peļņu ārzemēs…
Dzirdēti gan arī vēl citi stāsti ar daudz sliktākām beigām – par meitenēm, kas Kiprā nonāk nepareizajās rokās, tiek izmantotas prostitūcijā, pārdotas. Kas neiztur šo slogu un mēģina bēgt.
Par latviešu puišiem Kiprā cits stāsts. Ja tur valdošais meiteņu deficīts liek pret sievietēm izturēties ar iekāri un pielūgsmi, kas visai bieži ir pamats tālejošām attiecībām, tad puišiem šādu izredžu nav. Pāra attiecības arī tur sniedz stabilitāti. Turklāt – karstais augusts ir piespiedu atvaļinājums visiem celtniecības objektiem. Tā ir dīkstāve, kad nemanot izsīkst visi iekrājumi. Tāpat arī ziemas mēnešos, kad visos darbos ir “klusais” periods – kad nav tūrisma sezona.
Elmārs Kiprā ieradās ar domu labi nopelnīt – profesionālam galdniekam firma solīja labu algu. Vien aizmirsa pabrīdināt – brigadierim nepieciešamas grieķu valodas zināšanas… Tā vietā atrastais darbs gruzīnu brigādē diktēja savus noteikumus – alga tika “konvertēta” degvīnā un izklaidēs. Par laimi, viņam pietika prāta no tā aizbēgt.
Viktoram Latvijā bija kļuvis “par šauru”. Bija pēdējais laiks noslēpties kur tālāk. Diemžēl pusotrs gads Kiprā viņu neizmācīja – tieksme dzīvot pāri saviem līdzekļiem lika steidzīgi atstāt arī šo valsti.
Aleksejs darīja visu, lai nopelnītu – mērķis bija sakrāt naudu diviem mēnešiem dzīvei Londonā, lai tur jau varētu pelnīt krietni lielāku algu. Ja vien ne darbabiedru veiksmīgi savītās intrigas, nesaskaņas un – paša kļūdas…
Andris gribēja izbaudīt pusgadu garu vasaru un uz Kipru brauca bez domas sakrāt naudu, tāpēc, atgriežoties mājās, viņam kabatās bija tikai “skaistas vasaras piedzīvojums”.
Māris tur dzīvo jau piekto gadu, un viņam ir sava māja un kiosks. Lai arī pati viņu nesatiku, dzirdēju – viņš esot labs diskžokejs. Viņam padodas valodas, un pie apgūtajām piecām nu pieskaitāma sestā – grieķu.
Kontrastu zeme arī sastapto cilvēku dzīvesstāstus liek skatīt krasi pretējus. Tikai fantāzijās iespējama valsts, kur viss ir ideāli – pareizi, godīgi, pretimnākoši un visiem saprotoši – tā, kā katrs vēlētos to ieraudzīt. Realitātē gludu ceļu nemēdz būt, un nav iespējams iepriekš paredzēt, ko sniegs izdarītā izvēle.
Bet, ja par Kipru – es atkal vēlētos tur būt. Kā tūriste. Un kā mamma. Starp smaidošiem, laipniem, dabiskiem, sirsnīgiem un brīviem no rūpēm cilvēkiem.
