Jaunlaiceniete Sandra Jankovska Jaunlaicenes muižā organizē ekskursijas vien trešo gadu, bet jau iemantojusi tūristu uzticību, mīlestību un sajūsmu.
Jaunlaiceniete Sandra Jankovska Jaunlaicenes muižā organizē ekskursijas vien trešo gadu, bet jau iemantojusi tūristu uzticību, mīlestību un sajūsmu. Sandra, beidzoties Latvijas piļu un muižu akcijai “Apceļosim Latvijas pilis!”, atzīta par vienu no labākajām stāstniecēm.
Rūpes par Jaunlaicenes muižu Sandra uzņēmusies 2004.gadā pēc pašvaldības aicinājuma. “Jaunlaicenes pagasta padomē strādāju kopš 1993.gada, biju dzimtsarakstu nodaļas pārzine. Tā kā darba bija salīdzinoši maz, man piedāvāja strādāt arī Jaunlaicenes muižā, jo tieši tajā gadā pašvaldība bija iestājusies Latvijas Piļu un muižu asociācijā. Toreiz gan piedāvātā darba samaksa bija pavisam niecīga un visi aicinātie pretendenti atteicās strādāt, bet es piekritu,” atceras Sandra. Tā kā darba bijis daudz un vienai to visu padarīt bijis grūti, viņa iesaistījusi meitas ar norunu, ka visu sapelnīto naudu krās, lai nopirktu datoru. Mazās tūristu grupas vadājusi mazā meita, bet lielās uzņēmusies vadīt pati Sandra.
Ir sapnis par akreditētu muzeju
Tituls par labāko stāstnieci Sandru gandarī, ir prieks, jo darbs un ieguldītās sajūtas ir novērtētas atzinīgi. “Vērtēja tie, kas apceļoja muižas un atzīmēja tās, kas patika vislabāk. Labam stāstniekam ir jāpārzina vēsture un viela, par ko tiek runāts, šajā gadījumā – muiža. Ir jābūt personīgai interesei un jāprot aizraut to cilvēku, kas līdz šejienei ir mērojis tālu ceļu. Ja interese ir pašam, tad izdodas aizraut citus bez jebkādas piepūles. Cilvēks ieinteresējas, un mēs kopīgi dodamies ekskursijā,” stāsta Sandra. Šādu darbu strādājot, nepārtraukti ir jāpapildina zināšanas, jāmēģina uzzināt kas jauns.
Pašlaik Sandra veic vērienīgu darbu, sazinoties ar trīs baronu Volfu pēcteču ģimenēm. Uz Jaunlaiceni viņi atsūtījuši dzimtas grāmatu, kas paver daudz plašākas pētnieciskās iespējas. “Viņi padalījās informācijā par dzimtas koku, nu mums ir zināmi visi dzimtas cilvēki. Līdz ar to papētījām cītīgāk kapsētā, līdz šim, lasot kapu plāksnes, neko mums tās neizteica,” viņa norāda. Pašlaik liels darbs tiek ieguldīts, vācot vietējo iedzīvotāju atmiņas. Pavasarī paredzēts doties ekspedīcijā un meklēt pazudušās kungu kapu plāksnes. “Runājoties ar vecajiem ļaudīm, uzzinājām, ka viens saimnieks ir aizvedis šīs plāksnes uz savu saimniecību un iemūrējis pagrabā,” stāsta Sandra. Jau šajā gadā mēģināts atrast šo īsto māju, bet visu apgrūtina fakts, ka tā jau ir sabrukusi un iepriekš izmeklēta nepareizā.
“Man ir vajadzīgs kontakts ar šiem cilvēkiem. Vietējie cilvēki reizēm nenovērtē to, kas ir izdarīts, vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu šajā vietā ienācēja. Viņiem liekas, ka es, svešs cilvēks, neko nezinu. Svešie informāciju uzsūc kā sūkļi, viņi atzīst to visu par interesantu un pieņem to, kas ir izpētīts,” norāda Sandra. Pašlaik viņai ir sapnis izveidot un akreditēt muzeju. Jau savākts diezgan daudz materiālu, ik gadu tiek organizētas arvien jaunas izstādes.
Vēsturi uztver kā dzīvi
Traucē būt viesmīlīgākajai muižai tas, ka nav saglabājusies galvenā kungu dzīvojamā ēka. Sandra atceras gadījumu, kad tūristi iebrauca Jaunlaicenē un jautāja vietējiem, kur tad ir muiža. Muiža ir liels ēku komplekss, bet daudzus tas mulsina un viņi meklē vienu ēku. “Vajadzētu vairāk norāžu, ceļa zīmju, lai būtu vieglāk saprotams arī bez stāstīšanas. Arī tad, kad muzejs būs silts, varētu pretendēt uz viesmīlību. Muzejā dzīvojam bez apkures un elektrības, tomēr burvība arī slēpjas – starp eksponātiem ieliekam sveces un tas rada tādu īpašu noskaņu.”
Sandra ir pārliecināta, ka vēsturei šodien tiek pievērsta pietiekami liela uzmanība. Viņa saka lielu paldies vēstures skolotājam Veclaicenes pamatskolā, kas prata interesanti stāstīt un iemācīt sausos vēstures faktus, tieši tad arī radusies pirmā interese par vēsturi. “Noteikti daudz kas ir mainījies. Domāju, ka arī tagad skolās tiek mācīts pietiekoši, bet atšķirība ir tajā, kā mēs katrs to uzveram un gribam saprast, arī vai spējam paņemt pretī. Es vēsturi uztveru kā dzīvi, tāpēc kļūst interesanti,” saka Sandra. Par spīti savām labajām zināšanām un prasmei pasniegt, viņa tomēr nevēlētos strādāt skolā un būt skolotāja.
Ja nu tomēr dzīvē pienāks brīdi, kad zināšanas jāpapildina arī augstskolā, tad viņa vēlētos mācīties kultūras vēsturi. “Kultūras vēsture liekas saistoša. Turpretim man ļoti nepatīk politika, jo tur klaji var redzēt vēlmi pēc naudas iegūšanas jebkuriem līdzekļiem,” stāsta Sandra. Brīvajā laikā Sandrai patīk lasīt grāmatas. “Zināšanu un informācijas ir daudz, bet doma par grāmatas rakstīšanu pašlaik nav. Tam neatliek laika.”
Šajā laikā dzīvot ir interesanti
Jaunlaicenē Sandra dzīvo kopš 1987.gada rudens, kad ar ģimeni šeit nonākusi dzīvesvietas meklējumos. Pēc izglītības Sandra ir medicīnas māsa, šo arodu apguvusi Rīgas 3. medicīnas skolā. “Savā amatā esmu strādājusi, Bērnu klīniskajā slimnīcā, reanimācijas nodaļā. Šo arodu izvēlējos, jo bērnībā pati bieži gulēju slimnīcā, tāpēc man gribējās palīdzēt tieši bērniem,” atceras Sandra. Viņa gan piebilst, ka strādāt medicīnā vairāk nevēlētos un kvalifikācijas zaudēšana nav vienīgais iemesls. Būtu grūti iedzīvoties jaunā vietā, rast labu kontaktu ar jauniem kolēģiem. “Atgriezties Rīgā negribētos. Man ļoti patīk vieta, kur dzīvoju. Es šeit jūtos droši. Patīk dabas skaistums, tīrais ūdens, svaigais gaiss, skaidrās debesis, saullēkti un saulrieti. Māja ir meža ielociņā, apkārt dažāda dzīvās dabas rosība,” atklāj sieviete.
Par skolu un mācībām viņai ir saglabājušās labas atmiņas. Viņa skaidri atceras visus skolotājus, atceras labo un slikto. “Manas medicīnas zināšanas ir palīdzējušas apkārtējām mammām, kas vērsās pie manis pēc padoma. Uzskatu, ka visas iegūtās zināšanas man dzīvē ir noderējušas,” pauž Sandra. Skolēniem Sandra iesaka ņemt pretī visu, ko skolotāji māca, vismaz pamēģināt.
Ziemassvētki Sandrai ir ģimenes svētki. Kad atbrauks meitas mājās, tiks intensīvi pīti adventes vainagi, lai katrā istabā būtu pa kādam svētku simbolam. Noteikti ir jābūt arī eglītei. “Man mamma ir nodevusi domu, un to es arī nododu tālāk savām meitām – gatavošanās svētkiem ir tie lielākie svētki. Tieši pats process ir svarīgākais – skujas smaržo, eglīte tiek pušķota, dāvanas saiņotas, kartītes taisītas. Tas ir pats interesantākais,” stāsta Sandra. Ja tā visa neesot, tad svētku nav.
“Esmu nonākusi pie secinājuma, ka pašreiz ir interesanti dzīvot. Apkārt notiek daudz kas interesants. Nevajag nolaisties, un pašiem sevi vajag nodarbināt. Ja ir interesanti, tad ir prieks dzīvot,” viņa domā. Šajā svētku laikā Sandra cilvēkiem vēl mīlestību, dzīvesprieku un veselību. “Ja cilvēks spēj mīlēt otru un pieņemt viņu tādu kāds ir, tad viss pārējais notiek pats no sevis. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka naudas nekad nepietiks. Naudu var nopelnīt un pavisam vienkārši iztērēt, bet vienmēr vajag vairāk. Nauda ir vajadzīga, lai varētu dzīvot, bet tā nav pats galvenais,” atzīst Sandra. Ir jāpriecājas par to, kas ir!
