Turpinot pasākumu ciklu „Sarunas tuvplānā: rakstnieki par dzīvi un literatūru”, Alūksnes pilsētas bibliotēkā uz tikšanos ar lasītājiem tika aicināta dzejniece Maija Laukmane.
Turpinot pasākumu ciklu “Sarunas tuvplānā: rakstnieki par dzīvi un literatūru”, Alūksnes pilsētas bibliotēkā uz tikšanos ar lasītājiem tika aicināta dzejniece Maija Laukmane.
Tikšanās aizsākās ar Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” aktrises Veras Sedlenieces dzejas lasījumiem no iestudējuma “Intervija ar kādu aktrisi”. Jāatgādina, ka šis iestudējums nesen piedzīvoja pirmizrādi un tā tapšanā izmantota tieši M.Laukmanes rakstītā dzeja.
Pati dzejniece, iepazīstinot ar sevi, atklāj, ka dzimusi un uzaugusi Kandavā. Kad, uzsākot darba gaitas, viņa varējusi izvēlēties – strādāt Tērvetē vai Talsos – viņa izlēmusi par labu pēdējam variantam, jo tas bijis tuvāk ģimenei. Tagad sevi par talsenieci viņa sauc jau 35 gadus, dienā strādā Talsu bērnu bibliotēkas lasītavā, bet vakaros vada teātra nodarbības jauniešiem Talsu tautas namā. Tiesa, kā atzīst pati dzejniece, visu šo laiku viņas galvā rodas vārdi, kas tā vien prasās pēc to iemūžināšanas jaunās dzejas rindās. “Dienā man nav laika tos pierakstīt. Vakaros es aizeju mājās ļoti vēlu, un tad, kā ikvienam cilvēkam, man vajag izdarīt to, kas ir darāms. Un tad tie vārdi pie manis atgriežas naktī. Kad no rīta darbā ierodos tāda nedaudz saīgusi, kolēģi jau smejas – droši vien es atkal visu nakti esmu rakstījusi. Un tā arī ir,” smejoties stāsta M.Laukmane.
Viņa atklāj, ka visbiežāk vārdi tiekot pierakstīti plaukstā, ja “dzīve nenoberž”. Dzejas pasauli viņa uzskata par ļoti interesantu, kur vienām un tām pašām dzejas rindām iespējamas visdažādākās interpretācijas. “Es maziem bērniem prasu, cik nošu gammā ir notis. Atbildams jautājums. Un tad es viņiem prasu – cik ar šīm notīm var izveidot melodijas? Jā, tas ir tāds brīnums un fenomens. Un tāds pats jautājums ir par burtiem. Tas viss, ko mēs cits citam pasakām – labu, sliktu, ikdienā vai svētku brīdī – taču veidots no 33 burtiem. Varbūt tieši tur arī slēpjas tas skaistums, un dzeju rakstošajiem jāmāk ar šiem burtiem savērt to tekstā tā, lai no viņa nāktu vilkme,” uzskata dzejniece.
Tiesa, viņasprāt, lai taptu laba dzeja, ar vārdu salikšanu vien nepietiek. Tas esot nepārtraukts darbs pašam ar sevi, kura laikā nepieciešams salikt, veidot, variēt ar vārdiem, līdzīgi kā tēlniekam atskaldot visu lieko, lai rezultātā pateiktu tikai pašu svarīgāko. Īsā, lakoniskā veidā ieliktu tajā visu, ko tajā brīdī domā un ar vislielāko vilkmi. “Dzeja ir tikai enerģija, ko mēs atstājam papīram,” viņa citā dzejnieka Kārļa Vērdiņa vārdus. “Vārdi ir spēcīga enerģija. Tā aizskar,” saka M.Laukmane. Šā iemesla dēļ dzejniece nolēmusi, ka brīdī, kad ar saviem dzejā ieliktajiem vārdiem viņa vairs nespēšot radīt to, ko tagad, viņa savus dzejoļus plašākai publikai vairs nerādīšot. “Ja man tas vairs neizdosies, es to atstāšu savā kladītē, jo tā ir mana atbildība. Un tāda ir mana pasaules ētika,” viņa saka.
Līdztekus pieaugušo dzejai viņa raksta dzejoļus bērniem. Šobrīd izdotas jau piecas bērnu grāmatas, turklāt, kā atzīst M.Laukmane, daļēji tas noticis, pateicoties Alūksnei. “Tas bija Ojāra Vācieša septiņdesmitās dzimšanas dienas gads, kad pa visu Latviju tika organizēts literāro darbu konkurss,” atceras dzejniece. Ar šo konkursu viņa iepazīstinājusi savus kolēģus, taču neviens nav izrādījis īpašu ieinteresētību, tāpēc attaisnojoties ar to, ka “Alūksne ir tik tālu”, viņa nolēmusi aizsūtīt savus bērnu dzejoļus. Līdz tam brīdim dzejniecei gan trūcis pārliecības par šo dzejoļu kvalitāti, taču viss noticis anonīmi, tāpēc viņa tos nosūtījusi konkursam. Pienācis rudens, un par šo konkursu M.Laukmane jau bija aizmirsusi, kad saņemts zvans ar uzaicinājumu piedalīties konkursa noslēguma pasākumā. Tur viņa kļuvusi par pirmās vietas uzvarētāju, bet neilgi pēc tam izdots viņas pirmais dzejoļu krājums bērniem.
Ar ko viņas rakstītie bērnu dzejoļi atšķiras no dzejas pieaugušajiem? Dzejniece atzīst, ka šī atšķirība izpaužoties gramatiskā ziņā – ja dzeju pieaugušajiem viņa rakstot bez nevienas pieturzīmes, tad bērnu dzejoļos tās pedantiski saliktas visās vajadzīgajās vietās. “Tie vārdi atnāk tik ātri, ka es knapi paspēju tos pierakstīt. Tas ir muļķīgi, bet es nespēju pēc tam salikt tās pieturzīmes un padarīt tos vārdus vientuļus, ja tajā brīdī neesmu paspējusi to izdarīt,” saka dzejniece.
