Katru gadu Latvijā ugunsgrēkos iet bojā cilvēki. Šogad to skaits desmit mēnešos ir jau sasniedzis 160.
Katru gadu Latvijā ugunsgrēkos iet bojā cilvēki. Šogad to skaits desmit mēnešos ir jau sasniedzis 160.
2006.gadā bojā gāja 235 cilvēki. Radio un televīzijas ziņās mēs dzirdam vārdus “ugunsgrēkā sadega vīrietis…”, bet vairāk nekā 75 % ugunsgrēkos bojā gājušo nosmakuši dūmos tajās liktenīgajās minūtēs vēl pirms parādās atklātas liesmas, pirms kaimiņi vai garāmgājēji izsaukuši ugunsdzēsējus vai arī tajā laika sprīdī, kamēr ugunsdzēsēji ierodas notikuma vietā.
Jāzina, kas var aizdegties
50 % ugunsgrēku izceļas dzīvojamā sektorā, tādēļ cilvēkiem jāzina, kas viņu mājoklī var aizdegties un kādas var būt tam sekas. Šajā rakstā runāsim par sintētiskajiem polimēriem un kas ar tiem notiek ugunsgrēkā.
Pēc Otrā pasaules kara, attīstoties ķīmiskajai rūpniecībai, strauji attīstījās sintētisko polimēru (plastmasu) industrija un to pielietošana sadzīves priekšmetu vai to sastāvdaļu izgatavošanā, vēlāk arī celtniecībā. Šeit jāpieskaita arī sintētiskās šķiedras, no kurām gatavo apģērbu. Visi šie polimēri ir degoši un to degšanas produkti ir toksiski. Jo nepilnīgāk notiek polimēru sadegšana, jo to sadegšanas produkti satur vairāk toksisku vielu. Nepilnīgi sadegot arī visizplatītākajam dabas polimēram – koksnei, veidojas tvana gāze (CO), kura ir bez smakas un nāvējoša, ja tās koncentrācija gaisā sasniedz 0,4 %.
Sortiments bija neliels
Līdz Otrajam pasaules karam pielietoto plastmasu sortiments bija samērā neliels. Galvenokārt tika pielietoti celuloīds, fenoplasti un aminoplasti. Celuloīds – uz nitrocelulozes bāzes veidots polimērs, ļoti degošs, jo degot pats ģenerē skābekli. No celuloīda tika ražotas foto un kinofilmu pamatnes (t.s. degošās filmas), galantērijas preces (ķemmes, sprādzes u.c.) un rotaļlietas (zīdaiņu grabuļi, lelles, cietas dzīvnieku figūras ar tukšu vidu). Mūsdienās celuloīdu sadzīves priekšmetu ražošanā vairs nelieto tā augstās degtspējas dēļ, tomēr šī ugunsbīstamā plastmasa vēl joprojām nokļūst bērnu rokās kā iepriekšējo paaudžu rotaļlieta, reizēm pat ģimenes relikvija.
Fenoplasti (melna vai tumši brūna, cieta plastmasa, agrāk saukta arī par bakelītu) galvenokārt tika izmantoti elektroierīcēs (sienas kontakti, sildierīču rokturi, lampu patronas u.c), jo tiem bija labas elektroizolācijas īpašības un samērā augsta termiskā izturība. Šo īpašību dēļ tie tiek izmantoti vēl šodien. Fenoplasti ir grūti degoši, tie gruzd vai deg kopā ar viegli degošiem materiāliem.
Aminoplasti atšķirībā no fenoplastiem bija iegūstami arī gaišās krāsās, tādēļ to pielietojums bija plašāks – elektroierīču detaļas, trauki, rotaļlietas. Nepilnīgi sadegot šai plastmasai, izdalās formaldehīds un slāpekli saturoši organiski savienojumi, jūtama vecu zivju smaka. Šī plastmasa, pateicoties savai cietībai, termiskajai un nodilumizturībai, tiek ražota un pielietota arī mūsdienās.
Radīja jaunus polimērus
20.gadsimta piecdesmitajos gados tika radīti jauni polimēri, bez kuriem šodienas dzīve nav iedomājama. Kā populārākie jāmin polietilēns, polivinilhlorīds, polistirols, poliuretāns, poliesteri (t.sk. poliakrilāti), epoksīdi, kā arī vairāki kopolimēri – polimēri, kuros izmantotas dažādas polimēru izejvielu (monomēru) kombinācijas. Uzreiz jābilst, ka gandrīz visas mūsdienu plastmasas ir kopolimēri, bet atsevišķai klasei tie tiek piesaistīti pēc dominējošas sastāvdaļas.
No polietilēna tiek gatavoti iesaiņošanas materiāli (plēves, maisi), pudeles, kannas, kastes, atkritumu konteineri, caurules, rotaļlietas un citi izstrādājumi, kuriem nav nepieciešama augsta termiskā izturība un cietība. Sadegot pudelēm vai maisiņiem, izdalās arī toksiskas vielas, bet to sastāvs ir atkarīgs no polietilēna izstrādājumu sastāvā esošajām piedevām.
Polivinilhlorīds (PVC) pazīstams kā elektrisko vadu izolācijas materiāls, grīdas segumu (sintētisko linoleju) materiāls – tas ir plaša pielietojuma materiāls visās jomās. Pēdējā laikā ļoti plaši tiek lietots logu rāmju izgatavošanā. Sadegot polivinilhlorīdam, izdalās hlorūdeņradis, kurš kā ūdens šķīdums pazīstams kā sālsskābe. Gāzveida hlorūdeņradis it ļoti kodīga viela, to ieelpojot, sākas elpošanas spazmas un cilvēks var nosmakt. Sasniedzot tā koncentrāciju gaisā virs 0,05 %, cilvēks iet bojā. Degoša PVC dūmi ir ļoti blīvi, satur kvēpus un ir ļoti kodīgi.
Polistirols pazīstams kā radioaparātu un televizoru korpusu materiāls, no tā izgatavo kancelejas preces (pildspalvas, lineāli), datora monitora korpuss, printera korpuss un arī klaviatūra izgatavota no polistirola. Celtniecībā kā siltumizolācijas materiāls plaši tiek lietots putu polistirols. Polistirols ir viegli degošs, degot kūst, tek, izdala daudz kvēpu. Polistirola degšanas sākuma stadijā jūtama stirola smaka, kas mazās koncentrācijās atgādina hiacinšu smaržu. Degot putu polistirolam, tas strauji sarūk un, līdzīgi polietilēnam, kūstot, tekot un degot izsauc jaunas aizdegšanās. Degšanas produkti ir toksiski, tomēr nesatur sevišķi bīstamas vielas.
Visbīstamākais un visizplatītākais
Poliuretāns, ja tas aizdegas, mājoklī ir visbīstamākais polimērs un arī visizplatītākais polimērs. Putu poliuretāns ir atrodams visās mīkstajās mēbelēs, izņemot līdz pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum izgatavotajās, kad šim mērķim tika pielietoti dabiskie materiāli. Putu poliuretāns ir visveiksmīgākais risinājums dažādu polsterējamo materiālu ražošanai – kopš 1952.gada pasaulē tas ir pazīstams gan kā klasiskais porolons, kuru lieto vēl joprojām, gan kā simtiem dažādi modificēti modernie mīkstie materiāli gan mēbelēs, gan rotaļlietās. Cietais putu poliuretāns plaši tiek lietots celtniecībā kā siltumizolācijas materiāls. Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem putu poliuretānu ražo arī aerosola iesaiņojumā un tas ir kļuvis neaizvietojams materiāls, montējot ailās logus un durvis. Poliuretāns ir ķīmiski pasīvs materiāls, tas neizdala smakas un ilgi saglabā savas īpašības. Tā kā poliuretāna viena no ražošanas izejvielām ir izocianāts, degot poliuretānam izdalās ciānūdeņražskābe (zilskābe). Zilskābe pazīstama kā viena no toksiskākajām vielām, un pietiek ar tās īslaicīgu koncentrāciju ieelpojamajā gaisā 0,02 %, lai izsauktu cilvēka nāvi. Poliuretāna degšanas produkti ir vistoksiskākie no sadzīvē pieejamiem polimēriem. Jāpiebilst, ka no ugunsgrēkos bojā gājušajiem dzīvojamajā sektorā 65 % nosmakuši dūmos vai sadeguši guļamistabās.
Poliesteru degšanas produkti ir kodīgi, bet nesatur sevišķi toksiskas vielas. Pie polimēriem jāmin arī dažādi gumijas izstrādājumi, kas degot izdala daudz siltuma, melnā gumija – ļoti daudz kvēpu.
Pēdējos 20 gados uz polistirola un polivinilhlorīda bāzes ražotie polimēri, kā arī poliuretāni kļuvuši noturīgāki pret uguni, pievienojot tiem antipirēnus – vielas, kas kavē to aizdegšanos un palēnina degšanu, tomēr augstā temperatūrā to darbība efektivitāti zaudē. Apkopojot informāciju par mājoklī esošajiem polimēriem un to ugunsbīstamību, kā visbīstamākie jāmin poliuretāns (mēbeļu polsterējums) un polivinilhlorīds (vadu izolācija, grīdas segumi, logu rāmji). Aizvietotāji šiem materiāliem, kas spētu tos aizvietot, pagaidām nespēj konkurēt ar esošajiem.
Sargāsim savu mājokli no uguns, uzstādot dūmu detektorus, jo miegā cilvēka oža pavājinās!
