Laikam gan visi pededzieši, bet īpaši tie, kuri izjutuši Ritas un Jura Petričeku sirds siltumu un labestību, 26.decembra vakarā būs kā pielipuši televizora ekrānam un skatīsies Latvijas lepnuma godināšanas ceremoniju.
Laikam gan visi pededzieši, bet īpaši tie, kuri izjutuši Ritas un Jura Petričeku sirds siltumu un labestību, 26.decembra vakarā būs kā pielipuši televizora ekrānam un skatīsies Latvijas lepnuma godināšanas ceremoniju. Katru taču interesē, vai balvu saņems viņu ieteiktais Juris Petričeks.
“Grūti atbildēt, kāpēc tieši šogad laikraksta “Diena” un TV3 kopīgi rīkotajai akcijai uzrakstījām vēstuli par Ritu un Juri Petričekiem. Laikam jau mūsu pateicība ir gadiem krājusies un beidzot izlauzusies uz āru. Paši Petričeki vienmēr ir teikuši, ka viņiem nevajag atdot naudu, ko viņi ziedo mūsu pagasta bērniem. Kā lai citādi pasakām viņiem paldies,” vēstules autore pagasta padomes sekretāre Mirdza Korne. Viņai šī doma radās kopā ar skolotāju Olgu Sīpolu.
Lai jaunieši mācās un atgriežas
Pirms vairāk nekā 15 gadiem J.Petričeks tāpat kā daudzi citi trimdas latvieši beidzot varēja apmeklēt vecāku mājas, kas tika atstātas steigā pēc Otrā pasaules kara. Tad trīs bērnu ģimene devās bēgļu gaitās cauri Polijai un Čehijai uz Vāciju, bet no turienes emigrēja uz ASV. Tiesa, no dzimtas mājām Pededzē bija palikuši vien daži baļķi un bērzu aleja. Tās galā stāvot, J.Petričeks norausa skopu vīra asaru. Viņam Pededze ir skaistākā un mīļākā vieta pasaulē, tāpēc visus brīvos līdzekļus ir ieguldījis dzimtā pagasta attīstībā. Šajos gados daudzi pededzieši sapratuši, ka vienkāršā un godīgā vīra dzīves jēga ir darīt visu un palīdzēt, lai kaut kas paliek šajā vietā, lai jaunieši vēlas tur atgriezties.
Kad pēc 18 gadu pārtraukuma tika atjaunota latviešu plūsma Pededzes pamatskolā, Petričeku ģimene dāvināja skolai grāmatas, žurnālus, darba burtnīcas un rakstāmpiederumus. Latviešu bērniem vairs nevajadzēja mērot 30 un vairāk kilometru garu ceļu līdz tuvākajām skolām, taču trūka skolotāju un mācību grāmatu. Četriem jauniešiem, kurus mātes audzināja vienas, Petričeki apmaksāja studijas Latvijas Valsts universitātē. Visus šos gadus viņi turpina labdarību, piešķirot katru mēnesi noteiktu naudas summu mācībās čaklākajiem un sabiedriski aktīvākajiem skolēniem no mazturīgām ģimenēm. Pavisam atbalstu saņēmis 21 pededzietis, bet tagad finansējums tiek nodrošināts 9 vecāko klašu vai tehnikumu audzēkņiem, lai viņi varētu mācīties.
Vērtē cilvēkus pēc būtības
Starp jauniešiem, kuri ar pateicību un sirds siltumu atsaucas par Petričekiem, ir Irita Lisukova. “Tas bija 1999.gada augustā, kad pabeidzu Pededzes pamatskolu. Strādāju dārzā, kad pēkšņi piebrauca mašīna. Bija ieradies Petričeka kungs. Viņš stāstīja, ka ir saņēmis mantojumā līdzekļus, tāpēc vēlas palīdzēt pagasta trūcīgāko ģimeņu bērniem, kuri labi un teicami mācās. Tā tas sākās. Varēju saņemt stipendiju katru mēnesi mācībām Alūksnes ģimnāzijā. Pēc tās beigšanas iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā un arī studijas visus četrus gadus man apmaksāja,” stāsta Irita.
Viņa ir ieguvusi komercdarbības un uzņēmuma vadības bakalaura grādu. Bakalaura darbu Irita rakstīja par “Silenieku” zivjaudzētavu, kas ir J.Petričeka atjaunotais īpašums. Lai gan pašlaik Irita nestrādā, viņa ir pārliecināta, ka bez augstākās izglītības mūsdienās ir grūti atrast darbu. Vidējo izglītību jauniete droši vien iegūtu, bet studēt bez materiāla atbalsta noteikti nevarētu. “Uz augstskolas izlaidumu pagājušā gada decembrī Petričeka kungs nevarēja ierasties, bet atsūtīja man lielu puķu pušķi. Toties, kad man palika 21 gads, viņš bija atbraucis mani apsveikt. ASV šajā vecumā svin pilngadību, tāpēc man dāvināja 21 latu. Katru gadu viņš mani apciemo, bieži sazvanāmies vai sūtām vēstules e-pastā,” stāsta I.Lisukova.
Viņa uzsver, ka Petričeki ir vienkārši un ļoti atsaucīgi, tāpēc tā uztver arī pārējos – nedala cilvēkus bagātos un nabagos vai pēc nacionālās piederības. “Viņi necieš, ja kāds melo vai liekuļo. Ir jārunā taisnība, nevis jācenšas izpušķot. Tādu cilvēku ir ļoti maz. Es Latvijā otru tādu kā Juris Petričeks nepazīstu,” secina Irita. Viņa ir priecīga, ka nākamā gada pavasarī Petričeki pārcelsies uz dzīvi Latvijā. Tad noteikti atbrauks arī uz Pededzi un apciemos Iritu.
Nav daudz naudas, bet ir dāsna sirds
Pededziete Jeļena Jeļņikova stāsta, ka viņai ir trīs meitas. Divas vecākās – dvīņu māsas Marija un Jūlija – mācās Smiltenes tehnikumā un saņem finansiālu atbalstu no J.Petričeka, lai vismaz divas reizes mēnesī varētu braukt uz mājām. “Petričeki vēlas vienīgi, lai viņus informētu par sekmēm mācībās. Sūtām arī vēstules un vienmēr apsveicam svētkos,” saka J.Jeļņikova. Viņa atzīst, ka, lai arī neliels, tomēr atbalsts ir jūtams. “Domāju, ka Petričeki saprot, cik daudziem pagastā šobrīd ir slikti materiālie apstākļi. Darbavietu ir ļoti maz. Arī es labprāt strādātu, bet nav tādu iespēju,” atzīst J.Jeļņikova. Viņa saprot, ka Petričeki nav miljonāri, kā dažs varbūt domā, tāpēc vēl jo augstāk vērtē viņu sirds dāsnumu.
J.Jeļņikovas vīra vecvecāki pazina Petričeku ģimeni pirms Otrā pasaules kara, strādāja viņu saimniecībā. Petričeku dzimta Kūdupes muižu Pededzē par savām mājām izvēlējās 1875.gadā. Toreiz Jura vecvectēvs glāba savus dēlus no iesaistīšanas Austroungārijas armijā, tāpēc nopirka šo 4985 hektārus lielo zemes platību Latvijā. Tur 1936.gadā piedzima Juris. Viņa tēvs Jevgeņijs bija pagasta vecākais. Ģimene dzīvoja “Liepājās”, bet bija iegādājusies arī “Sileniekus” pie Pededzes un Virguļičas satekas.
Šī saimniecība ir atdzimusi, jo nomaļajā viensētā saimnieko bijušie rīdzinieki Armands Roze un Ilze Circene. Viņi ir diplomēti zivkopības speciālisti, tāpēc spējuši izveidot lašveidīgo zivju audzētavu un rūpējas par izmirstošo zivju sugu atjaunošanu Latvijas upēs. A.Roze atzinis, ka visa pamatā ir Petričeku finansējums, viņa un sievas zināšanas, darbs.
***
J.Petričeks nekad nav afišējis savu palīdzību pededziešiem, jo uzskatījis to par savu pienākumu. Tomēr nenoliedz, ka ir aizkustināts par viņa nominēšanu Latvijas lepnumam. J.Petričeks cer, ka tas būs stimuls, lai vēl kāds izdarītu kaut ko labu.
