(Turpinās no 1.decembra). Kādā no šādām mazām ēstuvēm strādā meitas paziņa, un tas ir iemesls, lai vairākus vakarus mūsu ēdienkartē būtu kipriešiem iecienīts ēdiens “suvlaki Pork kebab”.
(Turpinās no 1.decembra)
Kādā no šādām mazām ēstuvēm strādā meitas paziņa, un tas ir iemesls, lai vairākus vakarus mūsu ēdienkartē būtu kipriešiem iecienīts ēdiens “suvlaki Pork kebab” – bezsāls maize pita (līdzīga lavašam), kura pildīta ar vistas vai cūkgaļas šašliku un svaigiem dārzeņiem.
Protams, tai komplektā – neiztrūkstošais citrons. Grieķu vīrieša goda un cieņas pienākums ir izmaksāt vismaz glāzi dzēriena sievietēm, kurām nav paveicies ar pavadoni, un viņas pie galdiņa sēž bez vīrieša klātbūtnes. Turklāt – šis noteikums neattiecas tikai uz vientuļiem vīriešiem, bet arī uz tiem, kuri šo vakaru pavada ģimenes locekļu vai draugu lokā. Kā redzēju, šo žestu nepavada greizsirdības vai nesapratnes scēnas, jo – tā tur ir pieņemts. Kiprieši ir kārumnieki. Saldus ievārījumus tur gatavo ne tikai no augļiem, bet arī no rožu ziedlapiņām, apelsīnu ziediem un cita. Uz oglēm cepta kukurūzas vālīte – lēts, bet garšīgs prieks.
Kato Pafas centra tuvumā esošajā municipālajā pludmalē ne pārāk veiksmīgi apgūstu prasmi iegūt nevainojamu iedegumu. Viltīgā Kipras saule iedarbojas arī caur mākoņiem. Tur darbojas atpūtas krēslu un saulessargu noma, uzkodu bārs un restorāns. Vidusjūras sāļumu izbaudīt gan izdodas vien pie paša krasta, jo jau pirmais vilnis cenšas izrādīt savu varu un atsēdināt mani uz apglumējušā kaļķakmens.
Ēna, kas pēkšņi krīt pār mani, nav nekas cits kā perfekti nosauļojies slaids jauneklis, kas izpalīdzīgi jautā: “Vai vēlaties labu iedegumu? Es jums sasmērēšu muguru!” – un jau nākamajā mirklī ir gatavs to patiešām izdarīt. Pateikusies par piedāvājumu un no tā atteikusies, turpinu domāt par sauli un neklausīties vīrieša turpmākajos piedāvājumos: atnest man ūdeni, pakavēt laiku un tamlīdzīgi.
Tagad zinu, ka šādi piedāvājumi pludmalēs tiek izteikti visai bieži – jaunie cilvēki jau laikus domā par materiāli nodrošinātu nākotni. Kas to lai zina – varbūt tieši šī ārzemju tūriste būs ar mieru izvēlēties viņa sabiedrību.
Dienā, kuru pavadu kopā ar meitu, dodamies sauļoties 15 kilometrus uz ziemeļiem no Pafosas – uz vienu no labākajām Pafosas pludmalēm Koraļļu līci – Corall bay. Tā ir pludmale, kas paliek atmiņā ar dzidri zilu, siltu (patiešām – kā piens) ūdeni, no kura negribas kāpt krastā, ar saulē uzkarsētām dedzinošām, smalkām smiltīm zem pēdām, teiksmainiem klinšainiem krastiem un, protams, neiztrūkstošu vīriešu interesi par sievietēm.
Sastopos ar vēl ko neierastu – pludmalē ieradusies ģimene kopīgi dodas peldēties jūrā, un neviens nepaliek pie mantām – fotoaparāta, telefona, naudasmaka, drēbēm. Nemanu nevienu, kuru interesētu kāda atstātās mantas.
Kādu dienu izrādās, – sirmais kungs, kurš jau četrus rītus no blakus mājas balkoniņa mani sveicina, itin labi runā krieviski. Viņš īstenībā esot Pontas grieķis, kurā daļēji ritot krievu asinis. Tādu Kiprā esot daudz. Vēl pirms mūsu ēras grieķi dzīvojuši Mazāzijas pilsētās pie Melnās jūras, kuras vietvārdā viens no vārdiem tad bija Ponta. Lai glābtos no genocīda, 1924.
gadā simtiem tūkstošiem grieķu nācās bēgt uz Gruziju, Kaukāzu un Krimu. Tikai astoņdesmitajos gados sākās Pontas grieķu masveida repatriācija, un daļa no viņiem apmetās Kiprā. Grieķijā Atēnās ir pat vesels Pontas grieķu rajons – Menidi, kur dzirdama krievu valoda un atvērti krievu veikali.
Īstie salinieki – kiprieši – uz pontiešiem visai bieži skatoties ar neuzticību – kā nekā tomēr bēgļi, un visai bieži par viņiem stāstot anekdotes.
Taujāts, kāpēc te neredz suņus, viņš man atbild īsi: – Kuram gan vajag liekas rūpes… Un kāds no viņiem labums?
Savās garajās pastaigās divus īsspalvainus suņus aiz augstām sētām pamanu, bet to misija acumirklī skaidra – sargāt.
Kaķu gan netrūkst – gan slinku slaistu – koptu un pieskatītu; gan kauslīgu bandītu – ar vienu aci vai ausi; gan tramīgu bēgļu – kuslu un tomēr veiklu “skeletu”. Pēdējos sastopu visur – šaurajās Kato Pafas ieliņās, pie tirgotavām un restorāniem.
Citā rītā kaimiņš apjautājas par manu miegu, bet, negribēdama izskatīties pēc “princeses uz zirņa”, atbildu ar smaidu un puspatiesi: “Paldies, gulēju!”
Prātā gan summēju atslēgvārdus, kas nu nekādi neraksturo naktsmieru: vaļējs logs, balkons un rūcošs ventilators (jo citādi pat naktī istabā valda karstums un bezgaiss); pilsētas nakts dzīves spilgtās izpausmes – autosignāli, uzsaucieni un skaļās sarunas; cikādes, cikādes un cikādes, kas pirmajās dienās man nemaz nešķiet romantiskas, bet drīzāk – pārāk skaļas un traucējošas; dobji dūdojoši baloži un spalgi klaigājoši gaiļi; atkritumu savācēja mašīna, kuras motora troksnis piecos no rīta pārspēj visus man zināmos.
(Turpmāk – vēl)
