Tad es varētu attaisnot arī savu ilgošanos pēc muzikanta Tomasa.
70.
Tad es varētu attaisnot arī savu ilgošanos pēc muzikanta Tomasa. Pati sev atzīstos, ka atceļā no galvaspilsētas iegriezīšos Dzeņumuižā kā norunāju ar savu pielūdzēju Lācīša jubilejā. Pagājušas jau divas nedēļas un man uznākusi nepārvarama vēlēšanās redzēt, satikt un sajust jauno vīrieti. Mīļākais man ir bijis un šajā ziņā psiholoģisku problēmu par tikumības saglabāšanu nav. Esmu pietiekoši ilgi pūlējusies aizņemt savu prātu ar ģimeniskām domām. Uzticība man nav bijusi nekāda saldā nasta. Atceros, cik pacilāta biju agrās jaunības neprātā, kad mīlējos ar Vilīti. Nekas slikts taču nenotika ne viņam ne man. Mums laikam abiem toreiz bija sirds tukšuma laiks un daba prasīja savu. Kas par to, ka tas bija vienu vasaru! Neviena, pat visromantiskākā mīlestība neilgst mūža garumā. Vēl tagad pieverot acis attiecīgā noskaņojumā sajūtu siena smaržu, ko izdvesa žūstošie zārdi. Tagad Vilītim droši vien pliks pakausis un viņa atmiņās esmu “entā” mīļākā. Interesanti, ka nekad neesmu viņu satikusi. Varbūt pat nepazītu. Dzīve mūs izmaina, ievelkot sejā krunkas un atstājot citus gadu nospiedumus. Vari pāris reizes esmu satikusi, tāpat vien garāmejot esam aprunājušies, nekādas nostalģiskās atmiņas mūs nemoka. Esam bijuši tipiski mīļākie dzīves radītos apstākļos.
Esmu aizdomājusies un laikam tāpēc mašīnu vadu pavirši un vairākas reizes pieļauju satiksmes noteikumu pārkāpumus. Par laimi to nepamana policija un arī avārijas situācijas neizraisu. Tikai daži satiksmes dalībnieki pabrīdina, nospiežot skaņu signālus un viens vecāks vīrs rāda pie savas galvas, tā atgādinot, ka mani smadzeņu bēniņi nav braukšanas kārtībā. Pavēlu sev koncentrēties un laboties. Neļauju vairs domām aizslīdēt tālos atmiņu laukos.
Kad tuvojas pagrieziens uz Dzeņumuižu, lēmums ir pieņemts un mašīnas ieslēgtais pagrieziens brīdina aizmugurē braucošo šoferi, ka nogriežos no galvenā ceļa. Viņam, droši vien, pat prātā neienāk, ka vientuļā dāmīte pie stūres brauc piepildīt savas visapslēptākās vēlmes. Tomasu es satieku nu jau pazīstamajā Dzeņumuižas kafejnīcā. Varbūt viņš mani gaida, varbūt tā ir laimīga sagadīšanās. Augusta pašās beigās es par mūsu tikšanās laiku teicu: “Varbūt!” , bet domāju: “Droši vien! Ap sešiem vakarā!”
Toms sēž pie kafijas tases un nedaudz atstatu redzu tukšu garkājainu stikla glāzi. Kafejnīcā ir skaisti trauki, kas mani piesaistīja jau pirmajā reizē. Telpā pie galdiņiem sēž divas jauniešu kompānijas, skaļi spēlē magnetofons.
“Vai es esmu traka, uzsākot šo romānu? Vai es nenožēlošu šo savu dzīves pagriezienu?” izskrien caur manām smadzenēm. Tālākos savas sirdsapziņas čukstus es nesadzirdu, jo Tomass mani pamana, nāk pretī un apkampj ap pleciem. Jūtu, ka arī viņš nav mani aizmirsis un pat gaidījis. Drīz jau braucam tur, kur viņš mani vada. Meža ceļš, ne visai piemērots manas mašīnas gabarītiem, beidzas kāda ezeriņa krastā. Te neviena nav. Tomass no līdzpaņemtās somas izpako saliekamo telti un ceļ mums pirmo māju. Iekuram mazu ugunskuru. Saulei rietot peldamies ezerā. Viss it kā notiek tik banāli, bet arī romantiski.
