Decembris ir drūms, kad trūkst sniega. Liekas, tumšajos vakaros un svina pelēcīgajās dienās sakrājies viss aizejošā gada smagums.
Decembris ir drūms, kad trūkst sniega. Liekas, tumšajos vakaros un svina pelēcīgajās dienās sakrājies viss aizejošā gada smagums. Varbūt tāpēc par spīti Ziemassvētku tirdzniecības jautrajai kņadai esam kļuvuši nedaudz miegaini, īgni un ar dzīvi neapmierināti. Un ne tikai. Dusmojamies. Uz sevi, uz citiem, vietā un nevietā. Dusmojamies uz katru, ko varētu vainot pie tā, ka kaut kas nav izdevies vai palicis nepaveikts. Arī kliedzam! Tāpēc, ka nejūtamies labi.
Labi padomājot, katrs atzīs – nav vērts dusmoties un meklēt vainīgos. Viss sākas mūsos. Turklāt dusmas nodara vairāk slikta tam, kuru šīs jūtas grauž. Tāpēc labāk noskaitīt līdz desmit un mēģināt savaldīties. Nereti arī mēģinām tikt vaļā no šī postošā spēka. Tomēr ir reizes, kad dusmām vajadzētu ļaut vaļu. Nav vērts savaldīties, ja arī pēc skaitīšanas līdz desmit dusmas nerimst un saglabā savu spēku vai arī saprotam – tām ir pamats. Tad nevajadzētu izliekties, ka nekas nav noticis. Taču tikpat bieži kā dusmojamies nevietā to nedarām reizēs, kad nedrīkst vienaldzīgi klusēt un novērsties.
Nesen “www.draugiem.lv” izlasīju kādas satrauktas sievietes stāstu. Viņa uz savas mājas kāpnēm pamanījusi piedzērušos vecmāmiņu ar piecus mēnešus vecu bērnu. Sieviete izsauca policiju, jo negribēja pieļaut, ka ar mazuli varētu atgadīties nelaime. Viņa arī pacietīgi gaidīja, līdz atbrauca policisti. Lai gan šim stāstam ir vairāk nekā 200 komentāru, domāju, vai vēl kāds viņas vietā rīkotos tāpat. Drīzāk jau paietu garām un varbūt tikai sevī nošausminātos. Vai mazums tādu ainu redzēts! Manuprāt, šī varētu būt reize, kad nevajadzētu apslāpēt dusmas un sašutumu. Ja sievietes vēl nav paguvušas nodzert sirdsapziņu, tad sabiedrības vai vismaz apkārtējo cilvēku nosodījums liktu saprast, cik svarīgi ir nesaindēt sava bērna dzīvi. Dzīve alkoholiķu ģimenē pārspēj jebkuru šausmu filmu.
