Kādā vēlā pēcpusdienā, atgriežoties mājās, pie nama durvīm mani sagaidīja ļoti nepatīkams pārsteigums. Tie bija divi lieli vilku sugas suņi, kuri bija palaisti savā vaļā bez uzpurņiem, lai iztrakotos un izskrietos.
Kādā vēlā pēcpusdienā, atgriežoties mājās, pie nama durvīm mani sagaidīja ļoti nepatīkams pārsteigums. Tie bija divi lieli vilku sugas suņi, kuri bija palaisti savā vaļā bez uzpurņiem, lai iztrakotos un izskrietos. Teikšu godīgi – tajā mirklī šķita, ka sirds apstājas un kājas paliek nepaklausīgas, jo izbīlis patiesi bija liels. Lielie zvēri jau nestāvēja mierīgi, bet gan riedami metās klāt. Cilvēku apkārt nebija, arī suņu saimnieku nemanīju. Ko vajadzētu darīt šādā brīdī? Un ja tas būtu bērns, kurš nāk mājās no skolas? Labi, ka viss beidzās laimīgi un es nesakosta tiku savās mājās.
Domāju, ka ar šādiem un līdzīgiem nepatīkamiem gadījumiem ir saskārušies arī daudzi citi pilsētas iedzīvotāji. Ne visi, bet daļa suņu saimnieku, jāatzīst, ir neapdomīgi un bezatbildīgi. Suns tiek palaists izskrieties, bet pats saimnieks ir kaut kur tālumā, reizēm pat var dzirdēt, kā viņš, skaļi kliedzot, stāsta, ka viņa mīlulis esot labs, neiekodīšot. Tikai vieglāk jau no tā nepaliek. Manuprāt, zvēra rīcība tomēr ir neprognozējama. Negribu lasīt neapdomīgajiem suņu saimniekiem sprediķi, bet tikai palūgt, ja jūs laižat savu mīluli izskrieties, tad uzlieciet, lūdzu, vismaz uzpurni, lai apkārtējie varētu kaut nedaudz justies drošāk. Domāju, ka būs daļa cilvēku, kuri tagad iesauksies, ka suņi jau labus cilvēkus neaiztiek, ka nevajag šādos mirkļos izrādīt bailes, un tad jau nekas nenotiks. Man gan šķiet, ka suns nešķiro, kuram kost un kuram ne. Ja dzīvnieks ir agresīvi noskaņots un jau sajutis asins smaržu, tad viņā mostas plēsoņa.
Suņu saimniekiem būtu arī jāsaprot, ka tuvāko ēku un māju pagalmi, īpaši vasarā, kad smilšu kastēs rotaļājas un pa pagalmiem skraida bērni, nav paredzēti jūsu dzīvnieka dabisko vajadzību kārtošanai. Ja mēs izvēlamies rūpēties par kādu dzīvnieku, tad mums ir jābūt atbildīgiem par savu mīluli.
