No visiem mēnešiem novembris man liekas vislatviskākais mēnesis.
No visiem mēnešiem novembris man liekas vislatviskākais mēnesis. Sakarā ar Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas proklamēšanas dienu šajā laikā nacionālās piederības apziņa kļūst sevišķi spilgta, liekot aizdomāties par to, cik tad latviski mēs īsti esam.
Tāda man šķiet arī šo svētku galvenā nozīme – atgādināt cilvēkiem par viņu nacionalitāti. Galu galā ikdienā ir citas rūpes, par kurām domāt, un tādas lietas kā savas identitātes apzināšanās liekas tik pašsaprotamas, ka reti kļūst par dziļu pārdomu objektu. Šā iemesla dēļ atceres un svētku pasākumi, kas tiek rīkoti šajā laikā, iegūst vēl lielāku nozīmi, kas sevišķi svarīga, manuprāt, ir jaunās paaudzes gadījumā, tajā skaitā arī man.
Ar apbrīnu skatos uz tiem cilvēkiem, kas savas patriotiskās jūtas pauž ar apskaužami lielu pārliecību. Visbiežāk tie ir cienījama vecuma cilvēki, kas, ņemot vērā nesenās pagātnes notikumus, liekas pašsaprotami – vēsture, ko es un citi mana vecuma cilvēki apgūst skolas solā, viņiem ir daļa no pašu piedzīvotā. Viņiem ir ko atcerēties, tāpēc parasti cenšos uzmanīgi ieklausīties viņu stāstījumos, kas pilnīgāk ļauj izprast to, kas ir noticis.
Tiesa, nesņemot vērā savas skolā gūtās zināšanas un dzirdētos stāstus no notikumu aculieciniekiem, par sevi kā īstu latvieti jūtos pārliecināta vien retos brīžos. Ar to gan parasti nelepojas, taču neteikšu, ka es tādēļ izjustu neizsakāmu kaunu. Vienkārši man šķiet, ka nacionālās piederības apziņa veidojas pakāpeniski. Ar šīm jūtām nepiedzimst – tās rodas laika gaitā, katrā transformējoties tai pieredzei, kuru savā dzīvē esam guvuši. Līdz ar to man gribētos cerēt, ka arī es ar gadiem kļūšu tikpat pārliecināta savā patriotiskumā kā manis pieminētie cilvēki, un šaubām par to, vai varu uzskatīt sevi par īstu latvieti, vairs nebūs vietas.
