Dzīve ir dīvaina, lai kā un no kuras puses uz to skatītos. Šo zināmo apjukumu rada tas, ka dzīvē ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās.
Dzīve ir dīvaina, lai kā un no kuras puses uz to skatītos. Šo zināmo apjukumu rada tas, ka dzīvē ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Izskatās tā, kā to redzam un ar kādām acīm skatāmies pasaulē, bet patiesībā redzam tikai to, ko vēlamies redzēt. Kad nu beidzot pienāk tas aizkara krišanas brīdis un uz notikumiem, pasauli, cilvēkiem var paskatīties pavisam brīvi, atklājas, ka pasauli uztvēru pavisam greizi.
Kad man dzīvē pienāca brīdis skaidrajam skatam, es atklāju muļķīgas dzīves patiesības, piemēram, lai cik nežēlīgi skanētu, es pati sevi bieži vien padarīju nelaimīgu. Nav runa par situācijām, kad dzīvē patiesi neveicas, bet gan par brīžiem, kad neapzināti daru pati sev sliktu. Tikai un vienīgi pati radu sev bezizejas situācijas, uzņemos par daudz darbu un nekad neizmirstu, ka tieši mani ir taisnība. Pieķēru sevi pie domām, ka nespēju pieņemt pasauli, apstākļus tādus, kādi tie ir. Vienmēr tiecos pēc izmaiņām, krasiem labojumiem, lai pasaule būtu tīkama, bet izrādās, ka tā tiek veidota tīkama vien pašai un pārējiem no manas pasaules izmaiņas labuma nav.
Visiem jau vienmēr viss nevar patikt, bet notiek tā, ka koncentrējos uz to, kas nepatīk, piemēram, ja kas nav tā, kā gribētos, vai izraisa nelabumu, tad savas sajūtas noteikti tiks izteiktas skaļi. Ļoti reti gadās, ka spēju saskatīt ko pozitīvu darvas podā. Gribētos, lai labais būtu tas, par ko runātu visvairāk un kurā dalītos ar apkārtējiem.
Atzīstu, ka pati sevi padaru nelaimīgu, jo gandrīz vienmēr noslēdzos sevī un sāpes, ciešanas, pāri nodarījumus nepiedodu ilgi. Ciešu pati savas spītības dēļ, jo vienkārši nespēju piedot. Kāda izcila amerikāņu aktrise ir teikusi, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, bet piedot – dievišķīgi. To vajadzētu atcerēties un ļaut sevi dievišķot, jo piedošana paceļ spārnos jaunai dzīvei.
