Visticamākais, ne pārāk rožaina un pietiekami lielus resursus prasoša var izrādīties visu autobraucēju nākotne ja ne īsā, tad vidējā termiņa perspektīvā.
Visticamākais, ne pārāk rožaina un pietiekami lielus resursus prasoša var izrādīties visu autobraucēju nākotne ja ne īsā, tad vidējā termiņa perspektīvā.
Ilgstoši no plašākas sabiedrības ausīm veiksmīgi noklusēta, Satiksmes ministrijā sākta un joprojām turpinās diskusija par priekšlikumu automašīnu ikgadējās nodevas līdzšinējam apmēram pieplusot vismaz “simboliskus” simts latus, jo ar pašreiz iekasētajām summām vēl aizvien nepietiekot ne autoceļu infrastruktūras attīstībai, ne jaunu ceļu būvēšanai.
Vismaz teorētiskā plāksnē šāda plāna īstenošanas “pienesums” valsts kabatai šķiet neticams – ja Latvijā reģistrēts vairāk nekā miljons automašīnu, tad saskaņā ar klerku kalkulācijām no auto īpašniekiem katru gadu varētu papildus “nodīrāt” vismaz 115 miljonus latu. Piedosim ierēdņiem kāda “sīkuma” ignoranci – ir pietiekams pamats uzskatīt, ka būtiska daļa reģistrēto braucamrīku satiksmē vispār nepiedalās. Proti, tādu transporta līdzekļu īpatsvars, kuriem ir izieta tehniskā apskate un derīga apdrošināšanas polise, nesasniedz pat 60 procentus. Var pieņemt, ka daļa datu ir par riskēt mīlošiem ļautiņiem, kas vizinās ar neapdrošinātiem un šaubīgā tehniskā stāvoklī esošiem “vrakiem”, tomēr nav pārspīlēti pieņemt, ka nepilna trešdaļa Ceļu satiksmes drošības direkcijas reģistros figurējošo spēkratu tur atrodas īpašnieku nevērības pret formalitātēm dēļ, bet patiesībā pilda arhaisku graustu funkcijas sētmalēs vai kalpo kā “detaļu donori” braucošiem automobiļiem. Tomēr arī 60 procenti no 115 miljoniem nav tā summa, kas mētājas pa zemi, tā ka – iemesls “bīdīt” šo ieceri tālāk neapšaubāmi ir.
Kādas sekas gaidāmas šīs idejas galīgā akcepta gadījumā? Ja neskaita ikviena autobraucēja maciņa papildu apgrūtinājumu, kopējā aina plašākā kontekstā šķitīs kā sava veida klaunāde un konkrētu amatpersonu mazspējas apliecinājums. Gluži kā tāla pasaciņa uz šī fona izklausīsies satiksmes “buldozerministra” Aināra Šlesera spārnotie priekšvēlēšanu solījumi par ceļu būves invāziju, kas kā neredzama saucēja signāltaure mājupceļam mobilizēs svešumā klīstošās letiņu darbarokas. Kā fantāzija vai pat apzināta maldināšana šķitīs īslaicīgā Šlesera amata pēcteča Krišjāņa Petera minētās ar “mātes Eiropas” svētību gādātās deviņu nuļļu summas, ko it kā plānots ieguldīt Latvijas tēvajostas kilometros.
Šobrīd šķiet, ka “Jūrmalgeitas” zvaigzne daļu savulaik bazūnēto plānu var atstāt turpat “iekšās”, jo nolaisties no “Ryanair” lētajiem augstumiem līdz šim bijis mazliet par grūtu. Tikai tagad ministra Šlesera apziņu sasniedzis pagaidām vien pieļāvuma formā atzītais “atklājums” par pārāk “uzpūstām” būvdarbu tāmēm un līdzekļu nepietiekamību. Bet ceļu uzturēšanai un remontam novirzītais no degvielas tirdzniecības iekasētā akcīzes nodokļa īpatsvars tā arī apstājies pie mistiskajiem 65 procentiem un mūžseniem solījumiem “kaut kad” to palielināt. Vai gan kāds spēj atcerēties, ka pēdējā laikā “traktors” Šlesers būtu izcīnījis pārliecinošu argumentu pilnu vārdu kauju par to, lai iekasētais degvielas akcīzes nodoklis nonāktu tur, kur tam pēc loģikas pieklātos būt – ieguldīšanai autoceļos? Protams, nē, atkal ir izvēlēts “slaukšanas” ceļš, jo – kas gribēs braukt, maku atvērs tik un tā. Taču “vissmieklīgāk” mēs ar, sacīsim, 130 latu auto nodevu izskatītos pārējās pasaules kontekstā. Salīdzinājumā kaut vai ar leģendāri dārgo Lielbritāniju, kur automašīnu nodokli piemēro atkarībā no CO2 izmešu daudzuma. Šī summa 140 sterliņu mārciņas sasniedz tiem braucamajiem, kas katrā nobrauktajā kilometrā “aiz sevis atstāj” 151 – 165 gramus minēto izmešu. Šāds rādītājs faktiski atbilst mazās un kompaktklases automašīnām.
Tikmēr Latvija, šķiet, ir gatava censties “pārsist” “dārdzības metropoles” rekordus, ne vien galvaspilsētā būvējot supervērtīgu tiltu, bet arī ieslēdzot kārtējo “autobraucēju slaukšanas” aparātu. Ilgstošas sabiedriskā transporta “pusorganizācijas” rezultātā esam piedzīvojuši laikus, kad par realitāti sen kļuvusi literārā afērista Bendera gudrība par auto kā pārvietošanās līdzekli, ne luksuslietu. Ņemot vērā mūsu politikāņu un viņu padomdevēju domu gājienu, tas gan neizslēdz iespēju, ka ar laiku par nesasniedzamu greznuma elementu kļūs ne vien motorizēts braucamais, bet, kas zina, arī iziešana no mājām.
