Kaut kas bija noticis ar laiku – vai nu tas palēninājis soli, vai arī apstājies pavisam… Pat trokšņi apkārt šķita pieklusuši, un pirms brīža visai kaitinošā kafejnīcas atmosfēra par sevi atgādināja vien ar kafijas smaržu.
Kaut kas bija noticis ar laiku – vai nu tas palēninājis soli, vai arī apstājies pavisam… Pat trokšņi apkārt šķita pieklusuši, un pirms brīža visai kaitinošā kafejnīcas atmosfēra par sevi atgādināja vien ar kafijas smaržu.
Kafijas? Nē, drīzāk rūgta pēcgarša… Tik rūgta, ka Uldim pat negribējās pacelt acu skatienu līdz kamīna pulksteņa ciparnīcai. Bet – vai gan ir kāds, kuram nav vienalga, cik ilgi viņš šeit sēž? Šeit vai citur, – laiks tāpat neapstājas, vien uzdod arvien jaunus jautājumus, nepiedāvājot to brīnumu, kuru varētu dēvēt par gatavu pareizo atbildi – “tagad tev jāiet tur un jādara tas!”.
Vien savāds nespēks (vai varbūt dzīves apnikums?) savažojis kājas un prātu, it kā pielīmējis krēslam, un vieglāk nācās pasūtīt trešo (vai varbūt piekto?) kafijas krūzi nekā samaksāt rēķinu un doties prom.
Prom… Uz kurieni gan? Tumsā, bez mērķa, gar apzīmētiem namu stūriem, caur piepīpētām un piedrazotām vārtu rūmēm, vējā, lietū… Kaut ko meklēt, zinot, ka tur tāpat neko neatrast. Iet inerces pēc, tāpēc, ka daudzi iet.
Vienkāršāk ir sēdēt šeit, nejust un nedomāt. Aizmirst. To, kas vēl pirms mēnešiem šķita tik svarīgs.
Un kas nu tur daudz ko domāt. Zaudēto tāpat vairs neatgriezt.
Darbu, kura dēļ tik daudz skriets. Mērķi, kas šķita tik saredzams un gandrīz vai aptaustāms. Sievieti, kas nozīmēja tik daudz un no kuras viņš atteicās, lai raustos pa karjeras kāpnēm…
Viss velti. Upurjērs “jūtas” netika novērtēts. Izglītotu draugu ieteikumi, ar prātu un analītiku veiktā pareizā izvēle sevi nebija attaisnojusi, vien atstājusi… drupas. Apnikumu un vienaldzību.
Maz vairs palicis no kā aiziet. Dzīvoklis, kuram drīz tā kā tā beigsies īres līgums. Formālas attiecības ģimenē, kuras kopā satur vien garāmskrejoša steiga un pavirša ieinteresētība, ieraduma siltās čības, iegulētā dīvāna bedrīte un logs, aiz kura zaļojošā liepa vēl joprojām atgādināja šeit pavadīto bērnību… Lietas, vietas, ieradumi… Klāt nākušas dedzinošas kuņģa sāpes, bezmiegs un nervozi trīsošas rokas.
Ja Uldis smēķētu, vējjakas kabatā iebāztā roka izvilktu cigarešu paciņu, bet nu pirksti sataustīja vien kādu aiz oderes paslēpušos priekšmetu, kurš pirmajā mirklī viņam radīja izbrīnu – kas tas?
Pūles gar izplīsušo kabatu un tās noslēpuma atklāšanu it kā pamodināja no domu sastinguma. Gribējās ātrāk ieraudzīt to, kas tik prasmīgi noslēpies un knapi sataustāms…
Spēļu kauliņš! Viola… Tā bija viņas ideja par mīļām lietām kabatā, kas jebkurā laikā atgādinātu par otra tuvumu. Šai dāvanai gan klāt tāda kā pievienotā vērtība – katra no metamā kauliņa punktu kombinācija vēsta ko citu: domāju, ilgojos, gaidu, skūpstu, piekļaujos, mīlu…
Siltu atmiņu pārņemts, Uldis virpina pirkstos zaļo kubiku – vai viņa vēl mīl, skumst, ilgojas…? Trīs mēneši pagājuši kopš abu pēdējās tikšanās. Tomēr vēl vakar Uldis klausījās Violas balsi – skanīgu, maigu, bezgala mīļu. Diena bez tās – pelēka bezkrāsas migla, pēc inerces izslīdēta, domās un izjūtās neaizķērusies. Violas balss – kā plāksteris, kā dopings, kā… pēdējais maizes kancītis izsalkumā.
Pats vainīgs. Viss jau sen būtu citdāk, ja vien viņš tā nebūtu turējies pie savām bailēm, ieradumiem un – liepas aiz loga…
“Laikam būšu kļuvis par mīlas narkomānu,” Uldis sevī nosmīn. Lai arī prāts jau labu laiku visas lietas sakārtojis pa plauktiņiem, izvērtējis prioritātes un salicis uzsvarus, sirds joprojām velk prom no tā visa – uz Violas pusi. Mierinājuma, ilgu piepildījuma, mīļuma un maiguma pusi. Uz to laiku un vietu, kur valda sajūta – es esmu tev un tu esi man vajadzīgs, un man ir svarīgi dalīties ar tevi visā, kas man pieder. Kur laiks apstājas plaukstas izliekumā un miklā matu sprogā uz deniņiem…
Vai gan šobrīd nav vienalga, kuro reizi Uldis jautā sev un citiem – kā ir pareizāk: dzīvot pēc prāta vai sirdsbalss? Kurš ceļš aizvedīs tālāk? Kurš virzīs un kurš gremdēs? Vai var dzīvot, iztiekot ar prāta maizi vien, bez mīlestības, kā marionete? Ar lielu slēdzeni tajā vietā, kur pukst mīlestība… Bez darbaspēka un virzības eliksīra, ar izžuvušu avotu, ar pulksteņa mehānismu, kurš skaita soļus un nepadarītos darbus…
Nē, labāk par to nedomāt! Vismaz ne šajā vēlajā vakara stundā, kad tāpat nekas nav maināms.
Domas pamazām nomierinās. Varbūt tāpēc, ka pirksti jau atkal ripina metamo kauliņu. Kā kādreiz, tikai šoreiz mehāniski un neko nedomājot.
Savādi, ka tas reizi pēc reizes spītīgi apstājas uz vienu un to pašu skaitli – trīs. Gaidu…
Cik vienkārši.
Viola gaida. Ja uzmetīs divi, viņa ilgosies… Ja seši – mīlēs… Cik ilgi?
“Līdz garām ir laiks, kad uz brīnumu dvēsele cer…” – tā laikam rakstīja Solveiga Pēram Gintam.
Bet ko darīt viņam, kurš apstājies krustcelēs ar uzrakstu “Aizej tur, nezin kur, atrod to, nezin ko”? Pasakās viss vienkārši – iet trīs brāļi meklēt pasaulē laimi, un jau krustcelēs viss skaidrs, ko atradīs. Gudrie, ar prātu meklēdami, laikam jau tieši tāpēc neko neatrod, vien visai bieži pazaudē to pašu, kas ir. Muļķītis meklē ar sirdi un, kā izrādās, ir visgudrākais, jo atrod īstos dārgumus. Pasakās…
Diemžēl – dzīve visai tāla no pasakām. Aprēķins iet cīņā pret sirdsapziņu, pat asaru nenobirdinot. Un brīnumi notiek visai reti.
Ulda pirkstu kustības nemanot kļuvušas nervozākas, un kādā ieskrējienā metamais kauliņš noripo zem galda.
“Ja būs uzkritis seši, jau rīt, rīt es atradīšu risinājumu,” pie sevis iedomājas Uldis un liecas pakaļ kauliņam.
Trīs…
Nez kāpēc tas rada vilšanos un sapīkumu.
Kādas muļķības! Tas gan būtu vienkārši, ja tā varētu uzmest savas dzīves izvēles un iespējas! Cik vienkārši tā būtu sakārtot paveicamos darbus, sasniedzamos mērķus vai ejamos ceļus! Viens – tas ir ceļš pa labi, divi – ceļš pa kreisi, un tā tālāk.
Seši! Uz galda nejauši ripināts, kauliņš apstājies uz seši!
“Jā! Būs! Rīt būs risinājums šim mezglam! Tas nejaušais cipars zem galda jau neskaitās,” Uldis mierina sevi, taču jau pēc brīža pasmīn: “Kā bērns… Glābjos pie salmiņa – “vājš mierinājums”. Nav nopietni.”
Bet domas tomēr pieķērušās spēlei: “Hm. Interesanti. Ja nu…” Nekas nenotiekot tāpat vien. Katram niekam esot kāda jēga un nozīme. Varbūt tā ir zīme? Tieši šovakar kabatā atrastais metamais kauliņš, iespēja spēlēt, uzmestais sešnieks…
Vai varbūt tam ir cita nozīme – netiešā Violas klātbūtne, aicinājums, sūrstošās ilgas?
Drīzāk tomēr – spēle. Apsvēris katrai punktu kombinācijai pozīcijas, būtībā jau sen zināmas, jo krustu šķērsu daudzreiz izanalizētas, Uldis silda kauliņu starp plaukstām. Uzpūš elpu, pierunā, sola, atceras Violu un piesauc viņas spēku un prātu: “Esi man klāt!”
Kā mierinot sevi, viņš vēl savas spēles noteikumiem pievieno atļauju mest trīs reizes – trīs lietas, labas lietas… Ja nu kas. Jeb patiesībā – ja nu ar pirmo reizi neapmierina orākula pareģotais…
Un patiešām – slaido kauliņa ripojumu patraucē salvetes stūris. Apstādamies uz šķautnes, metamais kauliņš nekautrīgi piedāvā divas – vienu otrai pretējas versijas: palikt un – aizbraukt. Palikt, kur dzīve jau iestrēgusi, vai aizbraukt uz turieni, kur viss vēl līdz galam neiepazīts, tikai nojaušams. Dzīvot kā marionetei kopā ar saviem ieradumiem vai veidot pašam savu dzīvi. Izvēlēties ikdienas rutīnu vai ļauties jaunam, brīvam lidojumam.
Ak, tas nav nekas jauns! Šīs varbūtības jau izdomātas un izrunātas! Uldim negribas neko mainīt! Kā nekā puse mūža jau tā nodzīvota.
Bet tai pat laikā – vai viņš vairs vēlas dzīvot tā – ar vienaldzīgu samierināšanos, tukšumu sirdī un prātā?
Un kur lai liek šo savādo izjūtu, ka sienas smacē, domas kā aizmigušas, diena pēc dienas kaut kur nebūtībā aizslīd?
Re, arī kauliņš nedod atbildi – ja otrais metiens iesaka uzsākt pašam savu dzīvi vēlreiz no nulles punkta, tad trešais aicina izvēlēties mīlestību un Violu.
“Pats vainīgs,” Uldis nosmīn, ” Izvēles pozīcijas nepareizās. Vajadzēja likt – izdzert vēl vienu krūzi kafijas, apēst vēl vienu kūku, aiziet uz citu kafejnīcu… Būtu krietni vienkāršāk.”
Un vispār – tā ir tikai spēle. Mazs, punktots plastmasas gabaliņš. Ko gan tas var ieteikt? Paspēlēties. Un varbūt atgādināt par Violu.
Bet, ja tā padomā – ko gan var ieteikt kāds cits! Vai jebkurš spēj iemājot otra domās, sirdssāpēs, vēlmēs, ilgās un cerībās? Katrs padoms būs “izlaists caur sevi” – savām domām un pieredzi. Un katrs vispirms mazliet mīlēs sevi – slēpti vai mazāk slēpti. Tātad – ieteiks ērtāko variantu.
“Spēlē, spēlē, ko tu spēlē…” vēl joprojām pirkstos virpinot kauliņu, pie sevis dungo Uldis. Cirku! To ar kazu, lauvu un trepēm. Soli pa solītim, tad vēl pāris soļi. Ja paveiksies, būs trepes uz augšu, ja ne – nobrauks lejā. Kam paveiksies, dzīve divreiz uzmetīs sešnieku. Kāds cits varbūt tiks nogrūsts lejā, lai tā vietā uzraustos nākamais. Bet vēl kādu atmetīs uz pašu sākumu…
Vai viņš jau būtu nonācis uz pirmā lauciņa? Apgājis loku un atkal nonācis sākumā?
Metamais kauliņš atkal rāda seši – vērtīgāko punktu skaitu šajā spēlē… Ja to varētu izmantot tūlīt, šobrīd! Varbūt ir vērts sākt jaunu apli? Ar citu punktu kombināciju, kura noteikti aizvedīs pa citu ceļu.
Atkal seši. Tad trīs. Trīs. Un vēlreiz trīs… Viola gaida.
Laikam jau metamais kauliņš viņas noburts, jo pat ar Ulda spēles noteikumiem liek pamest visu un doties pie viņas – tur, kur māju un laimes sajūta, kur mīlestība un apziņa, ka esi gaidīts, vajadzīgs un nozīmīgs. Bet laimes sajūta ir spārni, kas paceļ un ļauj lidot. Dzīvot.
Pietrūkst tikai kāda nieka – paša izlēmības un uzdrošināšanās riskēt. Un ko līdz metamā kauliņa seši, trīs vai viens, ja pašam vien jāsper nākamais solis…
Diemžēl šajā spēlē nav pārredzams laukums – trepes, laipas, virves, kritieni, klupieni un strauja augšupeja. Nav redzams citu spēlētāju izvietojums.
Un tad vēl tas kauliņš, kurš visu laiku skaita – trīs…
Bez riska neiztikt tā kā tā – to saprot arī Uldis. Būs jāizdara izvēle. Bet vēl ne šovakar. Rīt. Varbūt parīt.
