Otrdien Alūksnes pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā notiks pasākums pašiem mazākajiem lasītājiem, kur bērnus izklaidēs un pasākumu vadīs Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolnieks Oskars Steberis.
Otrdien Alūksnes pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā notiks pasākums pašiem mazākajiem lasītājiem, kur bērnus izklaidēs un pasākumu vadīs Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolnieks Oskars Steberis.
Šī nebūs pirmā reize, kad jaunietis kļūs par pasākuma vadītāju, jo savos 17 gados viņš jau var lepoties ar pamatīgu pieredzi šajā jomā, kam papildus klāt nāk darbošanās arī citās ne mazāk interesantās jomās, jo, kā atzīst Oskars – pieredzes gūšana pēc iespējas dažādākās darbības jomās ir viens viņa šābrīža mērķis.
– Vai bieži sanāk iejusties pasākuma vadītāja lomā?
– Ar pasākumu vadīšanu esmu jau saradis. Tā gluži nav kļuvusi par manu ikdienu, bet palaikam sanāk to darīt – nu, kādu reizi vienā vai divās nedēļās pavisam noteikti. Domāju, ka man tas arī tīri labi padodas, jo, ja cilvēkiem vajag manu palīdzību šajā jomā un viņiem patīk tas, kā es to daru, tad citādāk nemaz nevar būt. Turklāt nenoliegšu, ka arī man pašam tas tīri labi iet pie sirds.
– Vai tas nozīmē, ka tev patīk nemitīgi atrasties notikumu epicentrā?
– To varbūt nevar saukt gluži par vēlmi atrasties visa epicentrā. Man vienkārši patīk iesaistīties dažādās aktivitātēs, kur visbiežāk man tiek piešķirta pasākumu vadītāja loma. Es pat īsti nezinu, kā aprakstīt to sajūtu, kuras dēļ es to daru. Būt iesaistītam kādā pasākumā, kļūt par tā sastāvdaļu – tā ir iespēja ielikt tajā visā arī kaut ko no sevis. Es, piemēram, vienmēr cenšos, lai mana darbība papildinātu atklāt pasākuma būtību – ja tas ir izklaides pasākums, tad es gribu panākt, lai cilvēki no tā dotos mājās ar sajūtu, ka tiešām ir izklaidējušies, vai arī, ja pasākums tiek veidots ar mērķi izglītot, tad vēlos, lai cilvēki arī justos kaut nedaudz vairāk izglītojušies. Tas gan nenozīmē, ka nemaz nezinu, kā ir būt pasākuma vērotājam. Šad tad jau man patīk uz visu paskatīties no malas – redzēt, ko un kā to dara citi. Arī no tā var daudz gūt, tomēr vairāk man patīk iesaistīties visā pašam.
– Ko vēl tu dari ārpus skolas?
– Spēlēju orķestrī. Joprojām mācos arī mūzikas skolā, kur esmu vokālās un tubas spēles klases skolnieks. Papildus tam visam ir arī teātra nodarbības pie Daigas Bēteres. Vasarā, kad Pilsētas svētku laikā notika teatralizēts Ziemeļu kara uzvedums – arī es tur piedalījos.
– Tad jau tev nemaz nav sava brīvā laika…
– Pagājušajā gadā tā patiešām bija. Visa ikdiena bija tā piesātināta ar dažādām aktivitātēm, ka neatlika pat laika pārdomām. Šogad es visu esmu sakārtojis tā, lai paspētu piedalīties visur, kur gribu, un vienlaikus man paliktu arī brīvais laiks pašam sev, piemēram, grāmatu lasīšanai vai pārdomām, jo pagājušajā gadā tiešām bija tā, ka visu laiku es kaut kur skrēju, kaut ko darīju, pat īsti neizprotot, kāpēc man tas vispār ir vajadzīgs. Tagad tā vairs nav, kas ir arī daudz labāk man pašam.
– Kas ir tavs lielākais ieguvums no iesaistīšanās visdažādākajās aktivitātēs?
– Gandarījums. Es jūtos apmierināts ar to, ko es daru, bez tā vienkārši nevaru iztikt – visu laiku liekas, ka kaut kas ir jādara, kaut kur ir jāiet, turklāt vēl domāju par to, kur vēl varētu iesaistīties. Man gribas būt aktīvam – darboties pēc iespējas dažādākās jomās.
– Vai, tavuprāt, tā ir jaunu cilvēku lielākā priekšrocība un pat uzdevums – izmēģināt visu iespējamo, ko vēlāk varbūt vairs nevarēs atļauties?
– Es pat nezinu. Iespējams, ka šis tiešām ir laiks, kad vajag izmēģināt visu iespējamo. Katram jau gribas sevi apliecināt neatkarīgi no tā, cik vecs tu esi. Gribas atrast savu nišu, savu vietu, gūt panākumus, nodrošinot sev zināmu statusu. Tāpat ir arī man. Gribu atrast to jomu, kurā es patiešām varētu kaut ko darīt. Neesmu tas, kurš kaut ko dara tikai tāpēc, ka tā vajag. Man patīk pašam pieņemt savus lēmumus, šobrīd man ir ļoti svarīgi, lai viss, ko es daru, tiktu darīts ar prieku, jo man liekas, ka tad, ja tu par savu mērķi izvirzi visu labo, tad tu arī kaut ko labu iegūsti. Gadījumos, kad tu centies izdarīt kaut ko labu, bet tev tas īpašu prieku nesagādā, tu tomēr it kā atrodies kaut kur pa vidu, ejot nevis pretī mērķim, bet gluži otrādi – attālinoties no tā. Nu, līdzīgi kā ar cilvēkiem. Pat tad, ja kāds tev nepatīk, ir jāmēģina viņā atrast arī kaut kas labs, jācenšas sadarboties, un tad arī vari gaidīt pozitīvu rezultātu.
– Vai arī tavi draugi ir tikpat sabiedriski aktīvi kā tu?
– Katrs jau no viņiem kaut ko dara. Varu teikt, ka tāpat kā ikvienā cilvēkā arī katrā no viņiem ir kaut kas īpašs, kaut kas tāds, kas nav citos. Runājot par sabiedriskajām aktivitātēm, ir tā, ka daži no viņiem iesaistās vairāk, daži – mazāk. Patiesībā starp maniem draugiem tādu īstu malā stāvētāju nemaz nav. Katrs no viņiem cenšas kaut ko sasniegt un pierādīt. Kuram tas izdodas vairāk, spēcīgāk vai labāk – tas jau ir cits jautājums.
– Tātad centies atrast sev līdzīgi domājošos…
– Godīgi sakot, tas ir arī tas, ko es gribu – atrast cilvēkus, ar kuriem man būtu kopīgas intereses, kopīgi mērķi, lai mēs varētu darboties kā komanda un spētu kopā arī kaut ko sasniegt. Lai nebūtu tā, ka mēs esam pieci cilvēki, no kuriem divi velk uz leju, bet trīs iet uz priekšu. Tā nekas nevar sanākt, tāpēc vēlētos, lai būtu tā, ka pilnīgi visi, neatkarīgi no tā, ar ko katrs no viņiem nodarbotos, papildinātu cits citu, ejot vienā virzienā, jo tikai tad var runāt par pašu savstarpējo izaugsmi un pilnveidošanos.
– Vai tu sevi uzskati par mērķtiecīgu?
– Zināmā mērā, bet ne vienmēr. Ir gadījumi, kad es, tiecoties uz kādu mērķi, spēju to arī sasniegt, taču palaikam man uznāk tādi lūzuma punkti, kas it kā atstumj atpakaļ. Ja es spētu šiem lūzuma punktiem tikt pāri, tad es sevi patiešām varētu saukt par visnotaļ mērķtiecīgu cilvēku. Runājot par šābrīža lielākajiem sasniegumiem jeb ieguvumiem, es varu teikt, ka par tādiem uzskatu cilvēkus, kas ir man apkārt. Arī to, par kādu cilvēku esmu izaudzis.
– Kas tev šobrīd ir pats galvenais?
– Domāju, ka šobrīd galvenais ir atrast savu “es”. Tas nemaz nav tik vienkārši, un to meklēju ne tikai es, bet arī mani vienaudži. Par to var pārliecināties dažādās situācijās, piemēram, mācību stundu laikā. Lai cik tas dīvaini būtu, tajās es parasti esmu ļoti kluss pretstatā tam, kāds esmu visā pārējā laikā. Tad arī es palaikam pavēroju tos cilvēkus un redzu, ka patiesībā tas viss, kas notiek stundās, būtībā liecina par to, ka ar dažādu incidentu un pretreakciju veidošanu viņi vienkārši cenšas atrast savu “es”. Domāju, ka atskārsme par savu personību un tās veidošana – tas šobrīd ir galvenais ne tikai man, bet visiem jauniešiem šajā vecumā.
– Vai, veidojot sevi kā personību, tev ir arī kāds etalons, kuram gribētu līdzināties?
– Tāda noteikta etalona man nemaz nav. Par tādiem varbūt varētu uzskatīt tos cilvēkus, kas ir man apkārt, jo viņi ir arī tie, kuriem mani izdodas iespaidot. Ne vienmēr tas notiek apzināti, bet gadās situācijas, kurās, varbūt pašam to nemaz negribot, tiek pārņemts no citiem kaut kas tāds, kas vēlāk kļūst par daļu no tevis paša. Tajā brīdī tas acīmredzot ir bijis tas, kas tev pašam šķitis vajadzīgs.
