Politiskā vide laika gaitā nācijas apziņā izveidojusies par ko līdzīgu pusslepenai aizkulišu brālībai, kas svarīgus lēmumus pieņem necaurredzama priekškara aizsegā, atrodoties prom no sabiedrības acīm.
Politiskā vide laika gaitā nācijas apziņā izveidojusies par ko līdzīgu pusslepenai aizkulišu brālībai, kas svarīgus lēmumus pieņem necaurredzama priekškara aizsegā, atrodoties prom no sabiedrības acīm, bet izrunāšanos televīzijas kameru priekšā izmanto tikai kā savu domu un tēla popularizēšanas kampaņas sastāvdaļu.
Atsevišķi ar augstāko politisko eliti saistīti biznesmeņi neoficiāli palaikam bijuši gatavi atzīt, ka viņu rīcībā, atmiņā vai “mapītēs” ir vērā ņemams daudzums “jūtīgas” informācijas par zināmu valsts “dūžu” “lietu kārtošanas” metodēm. Ar piebildi, ka šādu datu “palaišana gaisā” labākajā gadījumā varētu kaitēt biznesa interesēm, sliktākajā – noteiktā vidē izraisīt vismaz bumbas sprādziena efektu. Apzinoties šīs nopietnās intereses, parasti augstāko aprindu pārstāvji pieprot turēt mēles aiz zobiem pēc melnīgsnējo makaronu ēdāju sindikātu klusēšanas likuma jeb omertas labākajām tradīcijām. Paretam parādās arī pa kādam “baltajam zvirbulim”, un kā pēdējais šādā kvalitātē atzīmējies materiāli un nu jau arī politiski neatkarīgais eksministrs, par biedru rindu “šķēlēšanu” no Tautas partijas rindām deportētais Aigars Štokenbergs. Bijušais izmeklētājs un advokāts pēc dažiem izpildvarā itin nevainojami “nokalpotiem” gadiem atļāvies to, ko parasti neuzdrošinās lielākā daļa viņa bijušo partijas biedru no “oranžās impērijas”, proti, pārkāpt ierasto “lieka nerunāšanas” principu un pat vēl vairāk – iekost politiskā maizestēva Andra Šķēles rokā, iegūstot zināmu devu spriedzes kārās sabiedrības atzinības un pretendējot uz spēcīga neseno domubiedru politiskā konkurenta un nācijas glābēja lauriem.
Ja neskaita kādreizējā pārtikas lielrūpnieka un šābrīža atkritumu biznesa “netiešā magnāta” Šķēles agrākā padomnieka Jurģa Liepnieka atklāto izrunāšanos par sava kādreizējā bosa darbības aizkulisēm, šķiet, Štokenberga izteikumi par Tautas partijas dibinātāja ietekmi, “pārliecināšanas” mākslu, argumentu un citu faktoru artilēriju un darba metodēm ir bezprecedenta gadījums. Vēl vairāk – no oranžās politčaulas savulaik “izšķiltais” bijušais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs tagad kļuvis par “dzīvu paraugu” tam, kas notiek ar amatpersonām, kuras runā vai darbojas pret ietekmīgu dižvīru plāniem. Tā kā pat ģenerālis bez labas armijas ir tikai militārpersona, arī par vienīgo itin pozitīvi vērtētā Štokenberga revanšēšanās cerību uzskatāma spēja sapulcēt ap sevi pietiekami spilgtu topošo politikas zvaigžņu plejādi, kas prastu pārliecināt sabiedrību par savu atbilstību kārtējo “mesiju” kvalitātēm un kaldinātu sev spožu uzvaru vēlēšanās. Kas zina – varbūt pat pirmstermiņa.
Pirms vairāk nekā gada piedzīvotais kārtējais Saeimas priekšvēlēšanu periods neiezīmējās ar ierasto tendenci – starp kandidējošajām partijām sazīmēt kādu odiozu un uz līdzenas vietas debesīs celtu politisko kulta apvienību. Tādējādi var nosacīti uzskatīt, ka ierastais process noticis ar nelielu nobīdi. Laikā, kad solītais “trekno gadu kumoss” Latvijai izrādījies pārāk liels un izraisījis ja ne nosmakšanu, tad pamatīgu aizrīšanos ar neveselīga krekšķa atbalsīm pat okeāna pretējā krastā, ar pareizu politisko spēļu un publicitātes taktiku apelējot pie tautas uzticības drupačām un neieslīgstot populisma nirvānā, jauns politiskais spēks puslīdz nesasmērētas reputācijas personas vadībā var izrādīties visnotaļ vēlams un pat debesīs celts. Vai cilvēkos ir saglabājušās kaut nelielas šādas uzticības atliekas – šķiet, tas pašreizējo notikumu kontekstā ir viens no būtiskākajiem klusajiem jautājumiem, kas joprojām ir aprakts politisko negāciju atkritumu kaudzē.
