No bērnības atmiņā palikusi jauka būtne baltā halātiņā, kas par kādu pazīstamu meiteni rūpējās tās slimības laikā.
No bērnības atmiņā palikusi jauka būtne baltā halātiņā, kas par kādu pazīstamu meiteni rūpējās tās slimības laikā. Jau viņas smaids vien spēja palīdzēt vairāk par nelielajā zāļu kastītē paslēptajām tabletēm, nemaz nerunājot par piedzīvojumiem pārbagātajiem stāstiem, kurus vakaros sapulcējās klausīties vai visi mazie pacienti.
Diemžēl “žēlsirdības eņģeļi”, kā medmāsas dēvēja ne tikai vācu seriālos, bet arī ikdienas dzīvē, tāpat kā mazajiem slimniekiem stāstīto pasaku tēli ar katru gadu kļuvuši arvien nereālāki un neatbilstošāki īstenībai. Rūpju rieva, kuru pierē vidējam medicīnas personālam ievilkusi valdības nepietiekami atbalstītā veselības aprūpes sistēmas sakārtošana un tajā strādājošo algu palielināšana, likusi lūpām sastingt vienaldzības izteiksmē, bet pleciem sakumpt zem kārtējām smagajām pārdomām par “galu savilkšanu” mēneša beigās. Un kāds tur brīnums, ja spējīgākie kadri devušies strādāt uz privātajiem doktorātiem un dažādu speciālistu ārstu praksēm, kur, pēc Latvijas Māsu asociācijas rīcībā esošajiem datiem, algas ir vismaz divreiz lielākas, bet darbs tāds, kas kaulus nelauž.
Pagaidām neizskatās, ka jau iepriekš minētās asociācijas izplatītais brīdinājums par paredzamo krīzi, kas saistīta ar ārstniecības iestāžu darbinieku trūkumu, varētu likt kādam pašos augstākajos ešelonos ašāk sakustināt jau nedaudz ierūsējušās pelēkas vielas, un, kā jau tas ierasts, aktīva darbība, ticamākais, sāksies tikai tad, kad daudzās ārstniecības iestādēs medmāsu posteņos svilpos vējš, vienaldzīgi šķirstot smagi sasirgušo slimības vēstures, kuru izveseļošanās būs atstāta vien dažu ārstu un varbūt kāda sanitāra rokās. Saprotams, ka kārtējo reizi cietušo ādā nonāks ierindas cilvēks, kas nevarēs par kaites ārstēšanu maksāt milzu naudu kādā privātā atveseļošanās vietā. Bet varbūt valdība palīdz veidoties dabiskajai atlasei, kad izdzīvo stiprākie, bet pārējiem īstā vieta ir sešas pēdas zem zemes. Jau tagad kvalificēto māsu vietā medicīnas iestādēs darbā tiek pieņemti studenti, kas līdz galam nav sapratuši, vai patiesi vēlas strādāt šajā jomā, nemaz nerunājot par nepieciešamo zināšanu apgūšanu.
Arī tas, ka medmāsas strādā ar lielu pārslodzi, kā, piemēram, uzņemšanas nodaļā, kur diennakts dežūras laikā tikai dažbrīd izdodas piesēst, lai kaut nedaudz atvilktu elpu vai uzņemtu izdzīvošanai nepieciešamo kaloriju daudzumu, nevienam nav noslēpums. Šāda vezuma vilkšana diez vai ir pa spēkam pat īstam smagsvarniekam, tāpēc nav brīnums, ka tiek pieļautas mazākas vai lielākas kļūdas, par laipnu un pacientam izdabājošu pakalpojumu sniegšanu vispār aizmirstot.
Kā jau ierasts tādos gadījumos, gribas vaicāt pēc risinājuma arvien vairāk milstošajai problēmai, taču šķiet, ka atbildes uz sasāpējušajiem jautājumiem meklēt jau ir par vēlu, jo slimnīcu darbiniekus aizslaukošā sniega bumba no kalna virsotnes sāka velties pirms daudziem gadiem, kad veselības aprūpes sistēma tika pamesta novārtā, vien atgādinot par to ar “zelta roku” skandāliem un tamlīdzīgām lietām. Šobrīd milzīgo lavīnu bez kārtīga sprādziena sadalīt sīkākās un ne tik postošās daļās vairs diezin vai izdosies, turklāt – kod, kurā pirkstā gribi, sāpēs visi. Ja mediķi streikos, nav izslēgts, ka cietīs kāds palīdzību gaidošs pacients, ja nestreikos – valdība pieķersies arī to jomu algu “iesaldēšanai”, kuras vispār vajadzētu ierakstīt Sarkanajā grāmatā kā neaizskaramas. Vēl gan atliek atteikšanās no modernās medicīnas, meklējot “zāļu sieviņas” ar izžāvētiem pļavu un mežu augiem, nez no kā saberztiem pulverīšiem un buramvārdu skaitīšanu par skrienošiem melnajiem kraukļiem. Tikai tad jānomaina arī valsts iekārta, atsakoties no ērtos krēslos sēdošiem pārstāvjiem, tā vietā liekot izdzīvošanas cīņā nenosistā kronēšanu par vienpersonisku valdnieku.
