Grāmata “Tuvā pagātne” nodota iespiešanai tipogrāfijā. Tās sastādītājs vēsturnieks Jānis Polis norāda, ka grāmatu prezentēt paredzēts pirms Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas.
Grāmata “Tuvā pagātne” nodota iespiešanai tipogrāfijā. Tās sastādītājs vēsturnieks Jānis Polis norāda, ka grāmatu prezentēt paredzēts pirms Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas.
“Grāmatas apjoms ir 286 lappuses. Turklāt tā būs 230×240 milimetru formātā, tātad lielāka nekā parasti. Šis izdevums ir apjomīgākais un vēsturiskiem faktiem bagātākais, kāds jebkad bijis par Alūksnes novadu,” uzsver J.Polis.
Tā ir viņa ideja – veidot grāmatu par neseno jeb tuvo pagātni – pēdējiem 40 gadiem. Iecere radusies, vērojot, kā visās pašvaldībās vāc materiālus, fotogrāfijas un veido izstādes, atzīmējot Alūksnes rajona četrdesmitgadi. “Man likās nepieņemami, ka pēc kāda laika visi šie materiāli tiks kaut kur nolikti un aizmirsti. Būtu žēl, ja tos varētu iepazīt tikai vienā pasākumā, kādu rīko katrā pašvaldībā. Tiesa, kopējais materiālu apjoms ir tik liels, ka gads ir pārāk īss grāmatas sagatavošanai. Tomēr darbs ir izdarīts,” atzīst vēsturnieks. “Tuvā pagātne” ievērojami paplašinās līdz šim atrodamo materiālu klāstu un dos ieskatu gan kolhozu, gan vietējo pašvaldību, gan organizāciju un cilvēku dzīvē.
Grāmatā ir apmēram 200 fotogrāfijas, kuru autori ir Jānis Prangels, Ivars Vecāns un Jānis Polis. Daudz ir arī iedzīvotāju dotās fotogrāfijas, kurās fiksēti notikumi un cilvēki 40 gadu laikā. Tās tāpat kā teksts ir sadalīts 21 nodaļā. Tajās stāstīts par Alūksnes rajona padomi, kā arī par katru pašvaldību: vispārējas ziņas par dabu, teritoriju, iedzīvotājiem, vēsturi un īpatnībām, turklāt īpaši uzsvērta situācija 1967.gadā. Protams, var uzzināt arī par izglītību, kultūru, sportu, vietējo baznīcu un draudžu dzīvi, kādas tendences bijušas katrā vietā. Ieskatu katrā pašvaldībā noslēdz situācijas raksturojums tagad, uzsverot ekonomisko un tūrisma attīstību. “Informāciju gatavoja katrā pašvaldībā. Tās materiāli aizņem nelielu autokravu, tāpēc visgrūtāk bija izvēlēties, ko ietvert grāmatā. Tagad ir pieredze, bet jāsaprot, ka šī bija pirmā grāmata,” norāda J.Polis.
Viņš akcentē, ka ir veikts nozīmīgs darbs novadpētniecībā. Šo periodu – neseno pagātni – neviens vēl nav fiksējis. Kuri pirms 40 gadiem strādāja, tagad ir sirmā vecumā, tāpēc ir pēdējais laiks pierakstīt atmiņas un apkopot laika liecības. “Tā veidojas vēsture, tāpēc katrai paaudzei vajadzētu dokumentēt savu laiku. Man nav informācijas, ka vēl kādā rajonā būtu strādāts, veidojot šādu darbu par neseno pagātni. Pēc Otrā pasaules kara par Alūksni ir izdotas vairākas nelielas grāmatiņas, turklāt nevienas apjoms nepārsniedz pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados izdoto. Tagad beidzot būs apjomīga grāmata ar plašu faktu materiālu, kas izcelsies uz prezentācijas bukletu fona,” skaidro J.Polis. Viņš atzīst, ka par neseno pagātni rakstīt ir visgrūtāk. Par sirmu senatni var uzzināt tikai būtisko, jo nebūtiskais gadu gaitā ir atsijāts. Turpretim tagad milzīgajā materiālu klāstā ir grūti atrast būtisko, kam ir paliekoša nozīme.
