Kādēļ gan nav apslēpti no Visuvarenā laiki, un kādēļ tie, kas Viņu pazīst, nedabū redzēt Viņa dienas? Bet allaž pārcilātas tiek robežas, cits citam laupa ganāmpulkus kopā ar visiem ganiem.
Kādēļ gan nav apslēpti no Visuvarenā laiki, un kādēļ tie, kas Viņu pazīst, nedabū redzēt Viņa dienas? Bet allaž pārcilātas tiek robežas, cits citam laupa ganāmpulkus kopā ar visiem ganiem. Tie aizdzen prom bārabērna ēzelīti un ķīlā paņem atraitnes vienīgo vērsi. Viņi nostumj nabaga ļaudis no dzīves ceļa, un zemes nelaimīgajiem visiem kopā ir jāslēpjas.
Ījāba grāmata 24
Tu neesi putns?
Un tev nav spārnu?
Bet tu gribi
Lidot…
Dodies man līdz!
Tevi es uzraušu
Debesu zilgmē,
Kur mākoņi
Klejo…
Mēs ienirsim
Jūras dzelmē un,
Savijušies kā divas
Ūdenszāles,
Kritīsim Neptūnam
Ceļos…
Mēs skriesim cauri
Klintīm kā
Rentgena stari
Un lūkosim pasauli,
Kurā klejo
Gari…
Niecības putekļus
Ceļā
Mēs mazgāsim
Meness akā,
Un, rokās ņēmuši
Sudraba siekus,
Kviešus zeltītus
Sēsim
Zvēru takā!
Tik pielūko,
Draugs,
Šajā bīstamā ceļā,
Kur galvas mums
Noreibs no
Skrējiena straujā,
Tu nedrīksti
Skatienu atpakaļ
Mest
Un lūkoties bailēs
Pēc pamata kājām.
Tai brīdī,
Kad pārkāpis būsi
Šo bausli,
Mēs zaudēsim
Spārnus
Un sadegsim
Abi,
Kā pelntverī izplēn
Skali sausi…
1996
Dzintars
laikmetu dzelmē ir bijis
sena medus lāse,
sastingusi vulkānu svelmē.
Zintnieki to zina,
bet mums
ik mirkli to jūra atgādina,
kā apliecinājumu izmetot
krastā
neskaitāmus sveša medus tīkotājus,
nedzīvi sastingušus
dzintara velmē…
1996
Garām aizjoņoja melni zirgi, ietriecot pakavus
baltā sienā…
Uz laimi vai nelaimi?
To mums pašiem spriest savā baltā un melnā
dienā… Varbūt uzliksim
“Vision – express” brilles?
Varbūt redzi uzlabosim,
ēdot burkānus,
piekožot dilles?
Varbūt ieliksim
kontaktlēcas
un strāvu tām pievienosim,
lai acis iebrēcas un balsī taisnību pasaka?
Uz galda man dekorācijai
nolikta
ķiploku bunte un zivs
asaka…
Zivs galva katlā vārās
uz lēnas uguns.
Un klusē,
kaut arī tai acis
un mute ir.
Vienīgi būdā no smaržas
kārās
ārā nepacietīgs kļūst suns…
1996
Paisums ar
Bēgumu
šķēpus mij spožus
Dvēseļu okeānā,
kara zirdziņiem
sprauniem
neganti pievelkot
grožus…
…un Saule
gluži kā napalms
deg liesmā,
taukiem kā
asinīm plūstot
no Krabja bruņotā, sarkanā sāna…
1996
Nemanāmi
Kā zirnekļa tīklā
Slīgst mušas,
Neredzamiem pavedieniem Apvīdamās,
Baltas kā kūniņas satīdamās,
Pārvērzdamās par
Vraku
Mēs ejam pa iemītu taku
Instrukciju labirintos,
Kā mūžamežā iekšā.
Tur,
Gluži kā sēnes,
Ierēdņi sagaida priekšā… Viņu robotizētie prāti
Kā pa kailu elektrības
Drāti
Iezīmē mūsu aploka
Robežas,
Kurās mēs varam blēt,
Kad pa sāniem un pieri sit Strāvas
No instrukciju un direktīvu
Rāvas.
Tās akumulē elitāri
Prāti,
Neatstājot brīvu drāti,
Pa kuru aizblēt
Ar baltkvēlu prātu,
Ka dzirkles griež miesu,
Skrienot
Pēc vilnas.
Ka aukstums kā praulā
Svilpo kaulā.
Ka aplokam apkārt ir pļavas Pilnas
Ar sulīgu zāli,
Pa kuru vienīgi moluski ganās
Un ēzeļu bariņš klanās
Elitāri…
1996
Tu meties
izmisumam ceļos,
roku izstiepdams
pēc glābējsalma,
kaut skaidri redzams,
ka pa to –
nokaitētas ogles
ripo… Stāv izmisums,
ar tiltu apskāvies,
un raugās bezdibenī
dziļā,
kur tālu apakšā,
starp krastiem
stāviem
viļņi savas galvas
cilā…
Kliedz purvā velni,
putnu balsīs skaļās,
kā cīkstoties ar vēja
auriem,
rūgst debess abrā
padebeši melni,
un lietus lāses krīt
no tiem kā spaiņiem
cauriem… Tu krastu nemeklē,
kā tumsas apsēsts stāvi
un vēja skaudrā dziesmā ieklausies, –
tā purvā vilina,
par spīti kliedzieniem,
kas sirdi svilina
ar rekviēma
maldugunīm…
“Maldugunis”
1999
Kamēr draiskas
spīganiņas
mēnesi vedināja,
vilkači
alkatīgi sūca
saldu asinszapti,
nakts melnumu
slavēdami
un vientieša lētticību
sapņa burvībai… Šīs dzīres drakuliskās
virmoja ik nakti,
līdz sapnis baloja
kā mirēja vaigs
zvaigžņu blāvajā
gaismā… Rīti šurp vairs
nenāca,
jo gaiļi,
krustoti ar
ekselentiem pāviem
un baziliskiem,
bija aizmirsuši
savu dziesmu…
…Tagad viņi dēja
zelta olas,
lepni izslējuši
kuplo astu
ekstrā klases
vēdekļus.
1995
Runāšana –
sudrabs,
klusēšana –
zelts…
Kas lielākā vērtē?
Zelts rada
zeltu,
bruģējot ceļu ar
pielūdzēju kauliem.
Sudrabs slēpjas
aiz mākoņa
maliņas,
baznīcas Biķerī,
mēness starā…
Starā,
kas līdzīgi lāzera
acij
spēj iekļūt
vissmalkākā šūnā,
kā darbīgai bitei
to pildot un
aizvākojot.
Sudrabs,
laikam ritot,
pārtop Dzīvsudrabā –
bīstamā
un vilinošā…
Manas svētnīcas
durvis
Ir atvērtas visiem,
kam slāpst
glāstu!
Mēs dzersim no
Dzīvsudraba Biķera,
slavēdami
Lielo Meistaru!
1995
Esmu Tavā vārdā krustā sists
Ar pieccollīgām naglām
desmitcollu brusā,
Es esmu gatavs Tavā priekšā
ceļos krist
Un kailu galvu stāvēt meteorītu
krusā.
Es esmu Tavs, un nāve nešķirs
mūs,
Vien dzīvība, kas visus vieno Starp neticības krastiem tilts
mums visiem būs
Ar atdzimšanu kā ar Vārdu Tavu
kopā sienot.
2007
Nesprosto
Domu
Šaurā kambarī,
Tad tā nolauzīs spārnus.
Pieliec, kaut vai
Spoguli pie sienas,
Lai radītu tai
Telpas ilūziju…
1995
