Apeniete Līga Vabulniece ar orientēšanos sākusi nodarboties dziedāšanas dēļ. Skolā, kurā viņa tolaik mācījusies, tā bijusi obligāta, turklāt tās dēļ bijis agri jāceļas.
Apeniete Līga Vabulniece ar orientēšanos sākusi nodarboties dziedāšanas dēļ. Skolā, kurā viņa tolaik mācījusies, tā bijusi obligāta, turklāt tās dēļ bijis agri jāceļas. Meklējot citu alternatīvu, viņa izvēlējusies šajā skolā piedāvātās orientēšanās nodarbības, rezultātā šis sporta veids kļuvis par dzīvesveidu ne tikai pašai, bet visai ģimenei.
Smejoties viņa stāsta, ka tieši viņas vainas dēļ ar orientēšanos “saslimusi” visa ģimene. Pēc mācībām Rīgā orientēšanās jomā iestājies vairāku gadu ilgs pārtraukums līdz brīdim, kad, meklējot iespējas elementārām fiziskām aktivitātēm, Līga atgriezusies orientieristu rindās un nu jau 10 gadus ir šā sporta veida fanātiķe. “Pirmajā sezonā uz sacensībām devos viena pati. Vienā vai divās sacensībās piedalījās arī vīrs, kurš ar orientēšanos tā nopietni sāka aizrauties gadu vēlāk. Tā tas viss arī sākās. Pamazām mums pievienojās bērni,” saka Līga.
Sporta veids visai ģimenei
Tiesa, laika gaitā šā sporta veida nozīme katra ģimenes locekļa dzīvē ir mainījusies. Ja aizraušanās ar orientēšanos sākumā notikusi Līgas pašas iniciatīvas rezultātā, tad tagad daudz nopietnāk šai lietai piegājis viņas vīrs. Arī bērniem, kļūstot lielākiem, prioritātes mainījušās un piedalīšanās gandrīz vai ikvienā sacensību kārtā nereti izpaliek.
“Bija laiks, kad mēs nevienu kārtu neizlaidām – cītīgi braucām uz visām sacensībām un pēc tam analizējām katra pieļautās kļūdas. Orientēšanās sacensību seriāla “Horizonts” kārtas notiek otrdienās, tāpēc mums pat bija iegājies, ka no vienas otrdienas līdz otrai notika aktīvas diskusijas par aizvadītajām sacensībām – pārrunājām, analizējām, kā kuram gājis, un tā visu nedēļu,” stāsta Līga.
Šogad gan par vienīgo pastāvīgo sacensību dalībnieku esot kļuvis vīrs, kurš sezonas izskaņā ierindojies savas grupas pirmajā vietā ne tikai Alūksnes, bet arī Gulbenes rajonā rīkotā sacensību seriāla kopvērtējumā. “Man šogad dažādu apstākļu dēļ nesanāca tajās sacensībās piedalīties tik aktīvi kā citus gadus, tomēr priecājos par savu vīru – pēc visiem šiem gadiem viņam beidzot ir izdevies sasniegt to, pēc kā viņš tiecās,” saka Līga.
Lielākais gandarījums – noskriet līdz galam
Runājot par orientēšanās sporta pievilcību, Līga uzsver, ka lielākais gandarījums ir par to, ka esi veicis distanci līdz galam. “Sākumā tas bija arī vienīgais iemesls, kāpēc es to vispār darīju. Man patika tā sajūta, ka tu vari pilnīgi svešā apvidū atrast visus kontrolpunktus un veikt distanci līdz galam. Protams, ir forši, kad esi uzrādījis labus rezultātus, jo tas asinis vairāk uzkurina, tomēr pašos pamatos ir gandarījuma sajūta, ka tu spēj un vari to vispār izdarīt,” atzīst Līga.
Ne mazāk svarīgs aspekts esot fiziskā aktivitāte, kas Līgai ikdienā nepieciešama. Tieši šīs nepieciešamības dēļ viņa uzsākusi nodarboties ar orientēšanos un tā pie šī sporta veida piesaista arī tagad, tomēr būtiska esot arī pati orientēšanās sporta specifika. “Mans vīrs jau reizēm saka – ejam paskriet. Es viņam atbildu – tu man saliec kontrolpunktus un tikai tad es iešu un skriešu, jo tās taisnās distances.. Nu, nepatīk man viņas. Nav interesanti,” saka Līga.
Tā kā darbošanās šajā sporta veidā prasa savus līdzekļus, cenšoties savienot iespējamo ar nepieciešamo, esot pat izveidojusies tāds savdabīgs ieradums – lai kur arī tiek braukts, vienmēr līdzi tiek ņemts sporta tērps, lai gadījumā, ja kaut kur pa ceļam notiek kādas sacensības, šo iespēju, lieki nedomājot, varētu arī izmantot.
“Uz visām sacensībām izbraukāt nemaz nav iespējams. Mēs jau ar vīru dažreiz smejamies, ka tērējam naudu, lai varētu vienkārši paskraidīt pa mežu, bet no otras puses – daži šo naudu nosmēķē vai nodzer, bet mēs ieguldām veselīgās aktivitātēs,” saka Līga.
Cenšas iesaistīt jauniešus
Jāpiebilst, ka nu jau trešo sezonu Līga savas zināšanas par šo sporta veidu cenšas nodot jaunākajai paaudzei, vadot Alūksnes Bērnu un jauniešu centra orientēšanās pulciņu. Doma par šāda pulciņa veidošanu radusies pēc kopīgām pārrunām ar orientēšanās kluba “Alūksne” dalībniekiem. “Mēs domājām, ka vajadzētu kaut kā orientēšanās sportam piesaistīt jauno paaudzi, jo, no vienas puses, tas ir veselīgs brīvā laika pavadīšanas veids, bet no otras – mūsu, orientēšanās sporta aktīvistu, ar katru gadu paliek arvien mazāk un mazāk,” saka Līga.
Lai gan šāda doma briedusi jau ilgāku laiku, iespēja ieceri realizēt radusies pirms divarpus gadiem. Tobrīd viens Alūksnes Bērnu un jauniešu centra pulciņš pajucis, tāpēc izmantota situācija – izveidota mācību programma, kā rezultātā jaunieši ieguvuši iespēju apgūt orientēšanās iemaņas.
“Iepriekš jaunieši bija vairāk ieinteresēti. Tagad tā interese ir atslābusi, tomēr ir tādi, kas turpina nākt un darboties,” atklāj Līga. Bieži jaunieši neizprot šā sporta veida būtību un to, kas tajā vajadzīgs. “Viņiem liekas, teorētiskās zināšanas ir mazsvarīgas, tomēr tas ir galvenais, kas ir jāzina, lai varētu vispār iet mežā un kaut ko sākt darīt,” saka pulciņa vadītāja.
Nepietiekami tiek novērtēta izturības nozīme. “Protams, distanci var arī vienkārši izstaigāt, nevis izskriet, tomēr, ja grib cīnīties par augstiem rezultātiem, vajag trenēties arī ārpus sacensību laika. Orientēšanās sportam ir tā specifika, ka neviens jau neredz, kā tu to distanci veic, tāpat kā tu neredzi citus. Man pašai ir gadījies, ka noskrien distanci un pēc tam atklājas – savam tuvākajam konkurentam esi zaudējis par dažām sekundēm. Lūk, tad gan tā sajūta nav no patīkamajām,” saka Līga.
Izkopj iemaņas, kas palīdz ikdienā
Līga uzsver, ka bez veselības uzlabošanas un fiziskās nodarbinātības būtiskākais, ko var gūt no šī sporta veida, ir spēja nepazust un neapmaldīties ne tikai mežā, bet jebkurā vietā. “Ir jau cilvēki, kas kultivē par sevi priekšstatus kā par topogrāfiskiem idiotiem. Domāju, ka tas ir mazliet pārspīlēti, jo to var iemācīties. Un viens veids, kā to izdarīt, ir tieši orientēšanās,” saka Līga.
Bez visa iepriekš minētā kā vienu no šī sporta veida pievilcīgākajām īpašībām viņa min lielo vecuma amplitūdu, kas ļauj ar to nodarboties ikviena vecuma pārstāvim. “To var uzskatīt par dzīvesveidu, jo tas, kas to ir izbaudījis, diez vai spēj vairs bez tā iztikt,” atzīst Līga.
