Ceturtdienas piketu pie Saeimas nama kaut kādā mērā varētu salīdzināt pat ar 1991.gada barikāžu laiku, vien ar tādu atšķirību, ka tajā piedalījās krietni vien mazāk cilvēku un ka fiziski netika slietas smagās tehnikas un barikādes.
Ceturtdienas piketu pie Saeimas nama kaut kādā mērā varētu salīdzināt pat ar 1991.gada barikāžu laiku, vien ar tādu atšķirību, ka tajā piedalījās krietni vien mazāk cilvēku un ka fiziski netika slietas smagās tehnikas un barikādes.
No amata atstādinātais un pilnīgai “nomešanai” lemtais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Aleksejs Loskutovs dažās nedēļās ieguvis tādu sabiedrības atzinību, ko pašmāju politiķi pēdējo reizi izjutuši vien Trešās Atmodas “dziesmotās revolūcijas” laikā un pēc balsojuma par 4.maija deklarāciju. Tagad no sabiedrības mīlestības kā rūgtas atmiņas. Tautas priekšstāvji pēkšņi kļuvuši par tās apziņas okupantiem, kas nīstamāki par militāriem iebrucējiem un bīstamāki par Padomju armijas specvienībām.
Uz vispārējā fona kā vēlētāju žēlastību diedelējoši ubagi kraujas malā izskatās divi it kā pat ļoti solīdi kungi – iekšlietu ministrs Ivars Godmanis un ārlietu ministrs Artis Pabriks. Pirmais ar visu cauri gadiem izstiepto Latvijas atjaunošanas nastu uz agonējošas impērijas drupām, aso matemātiķa prātu un stingro mugurkaulu lēmis sevi tautas nežēlastībai, akli pakļaujoties pašreizējam izpildvaras līderim, kurš laikā, kad Ministru Padomes priekšsēdētājs Godmanis centās stutēt atjaunotās tēvijas pamatus, kā jauns viesstrādnieks rūcināja traktoru Zviedrijas tīrumos un slauca pienu no “svensonu” govīm.
Tolaik vēlētāju neapmierinātība ar “perestroikas bonusiem” rezultējās Latvijas Tautas Frontes sakāvē vēlēšanās, ko pašreizējais iekšlietu ministrs rezumēja īsi: “Tas nozīmē, ka man no politikas ir jāaiziet!” Sev par nelaimi, kungs vēlāk nolēma atgriezties, “lai strādātu”, un nekas cits neatlika, kā vien brāļoties ar ideoloģiski diezgan atšķirīgu politisko grupējumu un pūst “priekšniecības” stabulē. Atsevišķs stāsts ir par vēsturnieku, politoloģijas profesoru un karatistu Pabriku. Vēl trešdienas vakarā ministra kungs bija gatavs stāvēt un krist par valdības locekļu kopīgi pieņemto lēmumu mest Loskutovu Saeimas balsošanas dzirnās un kā apdalīts puisītis uzmest lūpu, dzirdot sev veltītus pārmetumus. Atgādinājumam – Pabrika kungs ministra krēslā pirms trim gadiem nokļuva kā pašreizējā varas monopolista – Tautas partijas (TP) – nozīmēts politologs, kurš arī pirms pakāpšanās uz deputāta postamenta bija cieši pietuvināts TP. Pēkšņi inteliģentajam kungam pietrūcis apsviedības saskatīt savas nākotnes “spīdumu”, kura veidošanā viņam savtīgas intereses pārmet televīzijas šovdāma Baiba Sipeniece!
Vēl trakāks numurs sekoja ceturtdienas rītā, kad Pabriks – premjeram un viņa partijai uzticīgais personāžs -, laikam jau piketētāju niknuma iespaidots, kautri ierunājās, ka Kalvītim vajadzētu “pārskatīt jautājumu par KNAB priekšnieka atbrīvošanu”. Pat “ārlietu vilks” savu tikumu nemet, un to apliecina arī fakts, ka savu liekulīgo kažoka otrādi apvilkšanas iedabu ministra kungs pāris reižu jau paguvis nodemonstrēt strīdīgās kādreizējās Latvijas austrumu pilsētas jautājumā. No tā, ka pozīcija “Abrenes lietā maināma vienīgi tautas nobalsošanā” līdz “diskusija par Abrenes vajadzību bāzējas virtuālajā realitātē vai mūsu psihē, kas cieš no vēsturiskā pārinodarījuma”, piedevām vēl ņemot vērā, ka “referendumi nevar un nedod kvalitatīvāku risinājumu”.
Ne velti mēdz teikt, ka cilvēku patiesā daba atklājas tikai krīzes situācijās un tamlīdzīgās nestundās. Arī uzskatā, ka puča mēģinājums deviņdesmito gadu sākumā aprāvās pārāk ātri, un, “pastiepjot” to vēl dažas dienas, atklātos daudzu “tautas draugu” patiesās sejas, ir liela daļa taisnības. Un bēgošās “melnās jostas žurkas” Pabrika centieni mesties pār grimstošās valdības laivas bortu tam ir spilgts piemērs.
Iespējams, ka šobrīd atrodamies ne vien valdības krīzes, bet arī pirmstermiņa vēlēšanu priekšvakarā – situācijā, kas ir nevēlama polittehnologiem un citiem intrigantiem, kuri var nepagūt piepildīt savas miglas taures, lai pāris metrus pirms vēlēšanu urnām aizlietu acis tiem, no kuriem atkarīga saposto “figūru” turpmāko gadu labklājība. Iespējams, tauta beidzot ir pieņēmusies saprašanas svarā, lai ar savu rīcību un lēmumiem paustu attieksmi pret tiem, kurus par “priekšstāvjiem” būtu grēks saukt.
