Mana tikšanās ar Maiju notika pavisam nejauši. Tā bija mana pirmā darbadiena jaunajā vietā, un es saskrējos ieejas durvīs ar kādu darbnieci. Protams, ka tajā mirklī vēl nezināju, ka tā ir VIŅA.
Mana tikšanās ar Maiju notika pavisam nejauši. Tā bija mana pirmā darbadiena jaunajā vietā, un es saskrējos ieejas durvīs ar kādu darbnieci. Protams, ka tajā mirklī vēl nezināju, ka tā ir VIŅA.
Tagad, pēc vairākiem mēnešiem, ko esam pavadījušas kopā, es saprotu, ka viņa tāda vienkārši ir, nevis es toreiz uzvedos īpaši nejēdzīgi. Kaut gan, ja tā labi padomā, kam gan nav gadījies ar kādu sadurties, uzmīt uz kājas vai nejauši uzgrūsties virsū?
Es ļoti steidzos un nepamanīju ieejas durvīs kādu stāvam ar dokumentu mapi rokās. Sadursmes iznākums bija tāds, ka dokumenti pajuka uz visām pusēm – kur nu kurais. Atvainojos un steidzos palīgā salasīt izbirušās papīra lapas. Kad abas atradāmies tādā pustupus pozīcijā, Maija man veltīja iznīcinošu skatienu un caur zobiem klusu izdvesa, drīzāk jau nošņāca kā čūska – tizlā aita! Kaut ko tādu es vēl nebiju pieredzējusi! Pāris sekundes tā arī paliku sastingusi ar atplestu muti, ar salasītajām papīra lapām rokās. Kā pa miglu atceros, ka papīru atdevu Maijai un neatsakatoties devos prom. Es bēgu. Man bija kauns. Jutos pazemota. Dusmīga. Pāris stundas vēlāk mūs iepazīstināja – mēs esam kolēģes, kurām darbadiena jāpavada vienā kabinetā. Es nezinu, kā jutās Maija, bet mana sajūta bija briesmīga. “Ārprāts, ar šo briesmoni man katru dienu jātiekas un jārisina darba jautājumi!” tādas bija manas izmisīgās domas. Mēs ar Maiju nekad nepārrunājām mūsu pirmās tikšanās starpgadījumu, taču visu laiku, kuru mums nācās pavadīt kopā, jutām izteiktu nepatiku viena pret otru. Es to jutu no Maijas un arī savu attieksmi necentos īpaši slēpt.
