Ar sajūsmas pilnu pašslavinājumu un kārdinošu tieksmi uzsist sev pa izcili dārgas firmas uzvalkā apslēpto plecu grupiņa valstsvīru periodiski atgādina par Latvijas ūnikumu – sak, rietumi uz mums skatās atplestām mutēm un sauc par īstu “veiksmes stāstu”!
Ar sajūsmas pilnu pašslavinājumu un kārdinošu tieksmi uzsist sev pa izcili dārgas firmas uzvalkā apslēpto plecu grupiņa valstsvīru periodiski atgādina par Latvijas ūnikumu – sak, rietumi uz mums skatās atplestām mutēm un sauc par īstu “veiksmes stāstu”!
Kas gan vēl, ja ne šis agrāk ideālisma piesātinātajā planētas daļā nezināmais padomju sistēmas stūrītis spējis tik straujā rāvienā vērt politisko smagsvaru banketzāles masīvās durvis, lai smalkās saiešanās pretendētu uz līdzvērtīga sarunbiedra statusu? Kura vēl valsts pamanījusies kļūt par vēl neapgūtu “paradīzes pludmali” būvniecības un banku haizivīm laikā, kad zem trūcīgām koka rubļu pabirām četrās komunālās vai kooperatīvā mitekļa sienās un, ja paveicies, arī kādā padomju autobūves brīnuma salonā ilgstoši mērdētie ļautiņi tā izslāpuši griezt valsi mūža garumā ar parādu, kas gan nav brālis, taču hipotekārā patēriņa nolemtībā kļūst par bezkompromisa līgavu?
Tagad svešzemju “veiksmes pasaku” hronisti šo sarakstu var mazliet papildināt ar dīvainībām kādas ar ostas pilsētu saistītas partijas aizkulisēs. Pirmsvēlēšanu laikā tik meistarīgi no skandāliem norobežoties protošie “zaļzemnieki” sparīgi deklarēja, ka “mēs vienkārši strādājam”. Lai cik daudz arī nebūtu “sastrādāts”, šķiet, ka šīs politiskās savienības rindas piemeklējis kāds nebūšanu lietuvēns, un iepriekšminētās frāzes teicējas – kādreizējās partijas primadonnas – palikšana aiz Jēkabielas augstā nama durvīm bijis tikai visu likstu sākums.
Tagad Latvijā stratēģiski svarīgas pilsētas dzīvi formāli vada un “melnā zelta” (ne)burbuļošanas parādi komandē bez piecpadsmit minūtēm premjera postenī nokļuvis, smagos kriminālnoziegumos apsūdzēts un izolatora “nāras” izbaudījis vīrs, kam Lembergs uzvārdā. Gluži kā sērkociņus laužot apsūdzētāju argumentus, viņš sev un pielūdzēju bataljonam par prieku ar šovmeņa cienīgu veiklību izcīnījis uzvaru citā tiesas prāvā, lai nākamajai kaujai pret Temīdu gatavotos savā “ķeizarvalstī” policijas eskorta ielenkumā. Pilnam “ūnikuma” komplektam tagad var pievienot vēsturisku situāciju, kad kriminālprocesa dēļ saistībā ar iespējamiem finanšu “nedarbiem” no amata spiests aiziet līdz šim daiļām pērlēm runājušais Saeimas spīkers Indulis Emsis, lai gluži kā uz korķa aizsēdējies nogrēkojies kolhoza traktorists gaidītu stāšanos bargas “biedru tiesas” priekšā. Pirms pilntiesīgas viņa “piecelšanās” no parlamenta Prezidija augstākā sēdekļa dievzemītei gan vēl atlikušas dažas ne visai “glaimojošas” dienas, kad aizejošais un kriminālintrigās pītais spīkers pildīs arī Rīgas pils saimnieka un valsts prezentācijas izkārtnes pienākumus.
Jāteic, ka prokuratūras aktivitātes jau pasen nespēj atstāt ne mazāko pārliecību par tās rosināto lietu reālo pamatotību un izmeklēšanas objektivitāti, par ko izteikti uzkrītoši liecina muļķīgās kļūdas oficiāli “stipros” dokumentos. Nav izslēgts, ka zaļajā parterī visskaļākie smiekli nodārdēs pēc gariem gadiem, kad no augstākās tiesu instances izsoļos labi zināmie “politgrēcinieki” ar līdzīgi kokteiļkleitiņai notraipītu reputāciju neatgriezeniskā mērogā un portfelī iestūķētu par advokātu pakalpojumiem nomaksātu milzu rēķinu žūksni.
Bet tikmēr konstitucionālo tiesību ekspertiem būtu vērts diskutēt par attiecīgiem uzlabojumiem pamatlikumā un amatu aizvietošanas “hierarhijas” pagarināšanu, lai nākotnē varētu konsekventi izvairīties no līdzīgām situācijām. Neatkarīgi no tālākā nākotnē noskaidrojamas Emša vainīguma vai nevainīguma pakāpes, nav normāla situācija, kad uz diviem valsts augstākajiem krēsliem gluži kā špagatā sēž personālija, pār kuru krīt paša piesaukta “aizdomu ēna”. Tiesa, rietumu hronistiem tas ir gards kumosiņš. Ja dāņi jauno Latvijas prezidentu nekavējoties nolamāja par “korumpētu ķirurgu”, gan nekautrētos lietot arī apzīmējumu “blēdīgs spīkers”.
