Pēdējā laikā nāks biežāk braukt ar vilcienu. Te ir gan labās, gan sliktās puses. Piemēram, var mierīgi palasīt, skatīties pa logu un pārdomāt dienas notikumus, bet reiz, negribot nācās būt par liecinieci ģimenes strīdam.
Pēdējā laikā nāks biežāk braukt ar vilcienu. Te ir gan labās, gan sliktās puses. Piemēram, var mierīgi palasīt, skatīties pa logu un pārdomāt dienas notikumus, bet reiz, negribot nācās būt par liecinieci ģimenes strīdam.
Tas bija darbdienas vakars, cilvēki atgriezās mājām no darba. Toreiz strīdā iesaistījās trīs cilvēki – sieva, vīrs un kāda trešā persona, pieļauju, ka kāds ģimenes loceklis. Tā es spriežu tādēļ, ka viņš rādījās labi informēts par ģimenes attiecībām un aktīvi iesaistījās notikumos. Strīds notika krievu valodā, kura bagāta ar dažādiem stipriem izteicieniem. Viss atgādināja saistošu TV seriālu. Tiesa gan, ja būtu televīzijā, tad varētu paņemt pulti, pārslēgt kanālu un skatīties citu pārraidi, bet šoreiz – nekā.
Strīds notika tik augstos toņos, ka to dzirdēja visi vagonā esošie braucēji. Likās, ka viss beigsies ar kautiņu turpat uz līdzenas vietas. Jo vairāk abi vīrieši kaut ko skaļi diskutēja un strīdējās, jo augstāki un spalgāki kļuva sievietes balss toņi. Sieviete ik palaikam tikai varēja pateikt frāzes – “es…” vai “aizveries!”, vai “tā nav taisnība!”. Vārgie iebildumi maz līdzēja, jo abi vīrieši bija tik ļoti iekarsuši, ka likās apkārtni neredzam. Mirklī, kad sieviete iekliedzās, vagona otrā galā cilvēki satrūkās. Pati strīdniekus neredzēju, tikai dzirdēju viņu balsis, taču pat pēc tām varēja noprast, ka visi trīs ir pamatīgā kunga dūšā, jo kompānija visu laiku skaļi lamājās. Par laimi, nepieredzēju iznākumu, jo kāpu vienu pieturu pirms galastacijas. Man gan liekas, ka strīds vēl tik ātri nebeidzās.
Nepatīkamā sajūta tik ātri neizgaisa. It kā bija kauns un neērti par citu, man pilnīgi svešu cilvēku uzvedību. Tādu vakara piedzīvojumu es nepavisam nebiju vēlējusies…
