Ir grūti klausīties cilvēkā, kas, runājot par sevi, nebeidz pielietot vispārinošo formu “mēs” un baidās atklāt savu personīgo viedokli, sajūtas un domas.
Ir grūti klausīties cilvēkā, kas, runājot par sevi, nebeidz pielietot vispārinošo formu “mēs” un baidās atklāt savu personīgo viedokli, sajūtas un domas. Vai tiešām joprojām būtu jāslēpjas aiz lozungiem un kopējām apvienībām, iejūkot plašajā “mēs” pūlī? Šķiet, būtu pagājuši laiki, kad tikai apvienībās un savienībās varēja paveikt ko ievērojamu un tikai savienībā varētu justies droši un pasargāti. Mums katram ir savs saturs, ko vajadzētu izpaust un veidot komandu raibu, nevis izplūst plašajā “mēs” krāsā. Plašajā “mēs” pazūd cilvēka individualitāte. Skumji, ja cilvēks slēpjas un nebeidz no kaut kā nezināma baidīties, tā arī nekad nesasniedzot pats savus mērķus vai ieceres.
Ikvienam jebkurā sistēmā ir nozīmīga vieta. Katrs cilvēks ir individuāla personība, kas var viens pats ko mainīt vai arī ietekmēt. Protams, mainīt var daudz arī kopējs komandas darbs. Bet būtu svarīgi izpausties kā indivīdam, ar savām iezīmēm, raksturu, domām un nepakļauties masveida apvienībām vai domātājiem. Un nav jābaidās domāt vai runāt pilnīgi atšķirīgi, jo katrs cilvēks ir unikāls tieši tāds,
kāds ir.
Ja mēs visi dzīvotu mēreni un baidītos no tā, ka tik kaut kas nenotiek nepareizi, tad pasaulē nenotiktu pilnīgi nekas. Tomēr uzdrīkstoties pasauli, vietējo apvidu un savu dzīvi ir iespējams padarīt daudz jaukāku un patīkamāku. Ja mēs spējam pastāvēt paši par sevi, nebaidoties no nepareiza viedokļa vai nolieguma, esam ieguvēji. Ir tikai jāgrib un jāpārvar šīs nepamatotās bailes. Katrs pats var darīt daudz brīnišķīga, nemaz neslēpjoties, bet atklājot sevi. Ir patiess prieks un gandarījums par cilvēkiem, kas, ne no kā nebaidoties, spēj atšķirties un darīt to, kas ir labs ne vien pašam, bet ir derīgs citam cilvēkam. Lai arī neatbilst sabiedrības domām un standartiem, tas ir darīts no patiesas sirds.
