Psiholoģe Vēsma Kalēja: Savas pirmās patstāvīgās atziņas bērns iegūst no sev nozīmīgiem cilvēkiem.
Psiholoģe Vēsma Kalēja:
Savas pirmās patstāvīgās atziņas bērns iegūst no sev nozīmīgiem cilvēkiem. Vairumā gadījumu tie ir bērna vecāki, taču ne mazāk svarīga nozīme viņa personības attīstībā ir arī pārējiem dzimtas pārstāvjiem – māsām, brāļiem, krustvecākiem vai vecvecākiem.
Pēc individuālās psiholoģijas teorijas, lielāka nozīme vecākiem bērna audzināšanā ir līdz četru gadu vecumam. Šajā laikā bērns gūst pamatu savam dzīves stilam un domāšanai, kā arī atskārst veidus, kā tikt galā ar dažādām situācijām.
Savas attīstības agrīnajā periodā bērns savus vecākus pieņem tādus, kādi viņi ir, neko neanalizējot, tāpēc daudz ko bērns iemācās burtiski atdarinot savus vecākus. Šā iemesla dēļ var teikt, ka ģimene ir tā vieta, kur bērns iemācās sarunāties un uzklausīt, rēķināties ar otra vajadzībām.
Runājot par vecāku attieksmi pret bērnu, tai nevajadzētu būt pārspīlētai. Mūsdienās viena no bērniem būtiskākajām sajūtām ir vientulība, kad no vecāku puses tiek saņemta pārāk maza uzmanības deva. Tas bērna turpmākajā dzīvē var atsaukties kā nedrošības sajūta. Bērns pieaugot var nespēt izlemt par sev svarīgiem lēmumiem, jo trūkst pārliecības par to pareizību.
Arī otra galējība bērna audzināšanā var izpausties negatīvi. Ja bērns visu laiku tiek slavināts, veidojas situācija, ka, sākot iet skolā, visa pirmā klase ir pilna ar maziem ģēnijiem, kas visu var un prot. Bērnam aptverot, ka apliecināt sevi vairs nav tik vienkārši, viņa enerģija var tikt vērsta nevis uz zināšanu apguvi, bet tieši uzmanības pievēršanu no citu puses.
Protams, pareizo risinājumu nevar pateikt, taču, ja vecāki patiešām rūpējas par saviem bērniem, viņi intuitīvi jūt, kas dotajā brīdī ir visvairāk vajadzīgs. Dzīvei jau visādi gadās, tāpēc ir cilvēki, kuri mums drosmi atņem, un ir tādi, kas to iedveš, tāpēc vecāku uzdevums ir atrast attiecībā uz bērnu pareizo pieeju, kas viņu neapspiestu vai neatstātu novārtā, bet ļautu attīstīties.
