Stāsta nobeigums. 4. Istabā neviena! Mammu, Janci un Valdiņu viņa atrada virtuvē.
Stāsta nobeigums. 4.
Istabā neviena! Mammu, Janci un Valdiņu viņa atrada virtuvē. Viņi laikam ēda brokastis.
– Kur ir Ziemassvētku vecītis? – Antriņa vaicāja. – Es redzēju viņa drēbes, tur – istabā. Kāpēc viņš tās novilka? Vai viņš ir prom? – un kāda maza asara nodevīgi ritēja pār vaigu.
– Viss ir kārtībā! Vecītis nekur nav pazudis, tikai uz brītiņu izgājis.
Mamma paņēma klēpī savu mazo meitiņu un sabučoja uz asarainā vaidziņa. – Ir pārbraucis tētis, un tālāko tu drīz no viņa uzzināsi. Tētim ir kas jauks padomā… pēcpusdienā ir bērnudārza eglīte, un tērps ir priekš tā vecīša… tētis atnāks uz dārziņu nedaudz vēlāk.
Bērnudārzā Ziemassvētki šogad bija izdevušies. Tā vismaz teica mamma. Vecītis visu pasākuma laiku bija kopā ar bērniem, stāstīja visādus jokus, dziedāja līdzi dziesmiņas un gāja rotaļās, tad dalīja saldumus un dāvanas. Šogad tās bija skaistas un lielas. Dārziņa vadītāja Ziedīte teica, ka visa sponsors ir kāds devīgs cilvēks… Antriņa kādu laiciņu pat sēdēja Ziemassvētku vecītim uz ceļiem, un šis vecītis viņai likās ļoti mīļš un skaists. Kad Antriņa bez aizķeršanās noskaitīja savu pantiņu, vecītis iedeva uz vaiga viņai bučiņu, bet audzinātājas applaudēja viņas dzejolītim tik skaļi kā, likās, nevienam. Citiem bērniem vecītis nekādas bučiņas nedeva.
Kad svētki dārziņā beidzās, bērni Ziemassvētku vecīti pavadīja līdz pat durvīm.
Tētis dārziņā ieradās tikai tad, kad svētki bija jau gandrīz beigušies un bērni kopā ar vecākiem cienājās ar svētku gardumiem. Antriņa no tēva neatkāpās ne soli. Viņš smaržoja tikpat jauki kā aizgājušais Ziemassvētku vecītis.
