Daudzi iejūtas kāda tēla maskā tikai vienreiz gadā, dodoties uz Jaungada masku balli, bet veclaiceniete Maija Bleiferte prot ātri un jebkurā gadalaikā uzburt sev skaistu masku.
Daudzi iejūtas kāda tēla maskā tikai vienreiz gadā, dodoties uz Jaungada masku balli, bet veclaiceniete Maija Bleiferte prot ātri un jebkurā gadalaikā uzburt sev skaistu masku.
Kā Rūķis, Pepija Garzeķe, Meža māte, Burtu meitiņa, Zaķis, Gailis un daudzi citi tēli viņa ir devusies ne tikai pie bērniem, bet arī radu lokā jautrojusies dažādās izdarībās.
Un patiesi – M.Bleifertes radošo izdomu un talantu var tikai apbrīnot, jo arī intervijas dienā viņa ātri pārtapa par nākamā gada simbolu – omulīgu ruksi – un bija gatava fotografēties. Jautāta, kur rod bezgala daudzās idejas maskām, M.Bleiferte smaida un atklāj, ka malēnieši savā būtībā taču esot funktierētāji!
“Varbūt arī es tāda esmu? Atceros, ka bērnībā biju “saķērusi” kādu bērnu slimību un nevarēju aizskriet uz kaimiņu māju ciemos pie māsīcas. Tāpēc rakstīju viņai vēstuli, kurā pastāstīju, kā man klājas, apjautājos, kā viņai klājas, un stāstīju, ka spēlējos ar lellēm, dažādām mantiņām un taisu lelli no naglas. Es šīs vēstules saturu būtu jau sen aizmirsusi, ja mīļie radiņi man to palaikam neatgādinātu. Tā es laikam visu mūžu vairāk vai mazāk to lelli taisu no naglas. Mēs varējām pavadīt krāsainu, radošu bērnību, dzīvot saticībā, kas arī rosināja iztēli,” viņa saka un piebilst, ka ir daudz arī citu radošu cilvēku, kas, piemēram, ada, tamborē, un ir tādi, kuriem sava darba tapšanā vajag ieguldīt vairāk laika.
Maija Bleiferte atzīst, ka gadu laikā ir tapis tik daudz masku, ka nemaz nevar atminēties.
“Bijušais priekšnieks mēdza teikt, ka man nepietiekot ar to, ka kāds velosipēdu jau ir izgudrojis – man noteikti vajagot savu izgudrot. Šos vārdus pārdomājot, esmu secinājusi – ja es vienu velosipēdu esmu izgudrojusi, man tik un tā otrs reizēm arī izgudrojas. Agrāk, kad vēl nestrādāju algotu darbu, masku gatavošana un iejušanās šajos tēlos man bija kā ļoti svarīgs pašapliecināšanās process. Tagad šis vaļasprieks man rada daudzveidību dzīvei, rosina pozitīvu dzīves uztveri, citādi, pa māju dzīvojot, skābs vari palikt!” saka M.Bleiferte.
Veclaiceniete neslēpj, ka izdomāt masku viņai nav grūti. “Ja dzīve ir drūma, kādēļ man domāt, kas un kā? Es tad labāk funktierēju kaut ko jautru savā prātā, pasmaidu par sevi. Jo vairāk dzīve mālē virsū melno krāsu, jo vairāk pašam jāliek pretī baltā krāsa. Maskas veidošanā man galvenais ir tapšanas process – rezultāts ir tikai maza daļiņa no visa,” uzsver M.Bleiferte.
Katra izgatavotā maska ir Maijas izdomāta un izlolota no sākuma līdz beigām. Žurnālos un citur redzētās idejas viņa nekopē sev, toties tur redzētais viņai sniedz prieku par citu cilvēku izdomu.
“Man ir svarīgs maskas izdomāšanas process, tāpēc, šādi nokopējot idejas, es justos apdalīta. Turklāt redzētais arī ātri aizmirstas. Manuprāt, radošiem cilvēkiem ir grūti iekļauties standartos, jo viņiem patīk veidot, kā paši ir izdomājuši. Arī man katra iecere ir jāizdomā pašai no sākuma līdz beigām, pretējā gadījumā neizjūtu gandarījumu par paveikto,” atklāj M.Bleiferte.
Nāk aizņemties maskas
Mājās Maijai ir sava materiālu krātuve, no kuriem top maskas. “Vīrs un dēli par mani jau joko, ka savu drēbju man ir divdurvju skapis, bet karnevālu drēbju – daudz vairāk. Man ir sava apģērbu bāze, kuru izmantoju, veidojot un pārveidojot maskas, piemēram, man ir pat divi pāri pastalu un divi pāri ziemas zābaku. Veikalā maskas neiegādājos – pat nezinu, cik tās varētu maksāt. Turklāt nekad neveidoju seju aizklājošas maskas – man nepatīk aizklājošs vairogs. Bet reizēm ir tā, ka ļoti cenšos saģērbties tā, lai mani neatpazīst, bet – nekā! Tā bija kādās kāzās, kad gāju čigānos,” saka M.Bleiferte.
Tuvākajā apkārtnē daudzi zina par Maijas aizraušanos, tādēļ palaikam kāds dodas pie viņas aizlienēt maskas. Maija atzīst, ka šie vienmēr ir jautri brīži.
“Atminos vienu no pēdējiem gadījumiem, kad vīrs atveda divus savus kolēģus vēlu vakarā – viņiem steidzīgi vajadzēja pārtapt par čigāniem, lai dotos uz kāzām. Laika bija maz, rokas un kājas ņirbēja pa drēbju kaudzi, bet es biju kā stila konsultante. Viens kolēģis pārtapa par Rūķi un pēc tam atzina, ka manis dotās rozā bikses esot ļoti iepatikušās, bet bārda gan esot degunu kutinājusi,” atceras M.Bleiferte.
Bijusi gan Amors, gan Ruksis
M.Bleiferte iejutās dažādos tēlos, jau mācoties skolā – bija Sarkangalvīte, Pepija Garzeķe . Pepijas lomā viņa ir iejutusies arī vēl pavisam nesen Veclaicenes bibliotēkas pasākumā. Salīdzinot abos laikos tēlotās Pepijas, M.Bleiferte atzīst, ka agrāk bija vairāk nedrošības sevī, kas tagad ar gadiem ir zudusi. “Tagad – kas nu es vairs tagad par Pepiju īsos bruncīšos… Tādēļ šīs lomas tēlošanu esmu uzticējusi citiem. Toreiz pati uzšuvu arī savu Nilsona kungu,” atminas Maija.
Ar Veclaicenes bibliotēkas vadītāju Maigu Pilsētnieci Maiju vieno īpaša draudzība, jo abas kopīgi Veclaicenes bērniem prot uzburt brīnumainus pasākumus gan skolā, gan bibliotēkā. Maija tad iejūtas kādā tēlā, uz ko pamudina scenāriju veidotāja bibliotekāre, jo ir pārliecināta – katrs pasākums ir interesantāks, ja tajā ir kāds vadošais tēls. Arī kultūras nama pasākumos M.Bleferte ir iesaistījusies.
“Kopīgi ar Maigu šādi laikam esam uzbūrušas gandrīz 20 dažādus tēlus. Reizēm viena pasākuma laikā iejūtos divās lomās. Daudzas reizes esmu bijusi Rūķis un Lieldienu Zaķis. Mārtiņdienas pasākumā pamatskolā esmu tēlojusi Ruksi, Gaili, Ražas svētkos – Lāci un Runci, Putnu dienās – Žagatu. Bibliotēkas pasākumos esmu bijusi Pepija Garzeķe, Sprīdītis, Burtu meitiņa, Vecmāmiņa, Grāmatu svētkos – Saulīte gaismas nesēja un Vasariņa. Valentīna dienā esmu pārtapusi par Amoru.Arī šīs maskas gatavošana prasīja visvairāk laika. Toreiz vislielāko pacietību un laiku prasīja Amoriņa matu izgatavošana no zeķbiksēm un šņorēm. Esmu bijusi arī Saimniece Annas dienā,” stāsta M.Bleiferte.
Zālē meklē atsaucīgu acu pārus
Kad kolēģei bija 55 gadu jubileja, Maija pārtapa par Zāļu tantiņu. Šī viņai ir mīļākā loma, tādēļ šajā tēlā iejutusies arī citās reizēs. “Šajā lomā jūtos ļoti labi, un šķiet, ka man tā ir ļoti piemērota. Kā Zāļu tantiņa esmu bijusi divās kāzās. Kad Veclaicenē iebrauca jaunais pāris, vedu viņus uz Drusku pilskalnu un visādi nodarbināju. Labi jūtos arī Saimnieces lomā. Šo abu lomu apģērbā jūtos ļoti ērti – es labprāt kādu laiku pastalās pastaigātu, bet neviens cits nestaigā, kā tad es staigāšu? Esmu bijusi arī Salatētis, tomēr uzskatu, ka šī loma labāk piedien vīriešiem. Toreiz viens mazais gandrīz sāka raudāt, bet, sieviete būdama, pratu to nokušināt – tas bija mans pluss kā Salatētim,” smaida Maija.
“Man šīs radošās izdarības ļoti patīk un nemaz neapgrūtina. Ja man tas būtu grūti, es jau sen Maigai būtu pateikusi, lai liek mani mierā. Man vienīgi tekstu ir grūti iegaumēt, tādēļ Maiga ļauj man improvizēt, reizēm kaut kur paslēpj špikerīti, piemēram, pasaku grāmatā, medus podiņā,” atklāj M.Bleiferte.
Kad, iejutusies kādā tēlā, Maija ir publikas priekšā, viņai patīk uzturēt sarunas ar skatītājiem zālē. “Nedomāju, ka esmu liela aktrise – ne uz skatuves, ne dzīvē. Vienkārši es cenšos iejusties katrā tēlā, emocionāli to izlaižot caur sevi. Ja esmu vecmāmiņa vai resns sivēns, tad man tā arī jājūtas! Man patīk dažāda publika – galvenais, lai tajā ir atsaucīgas acis. Esmu pārliecinājusies, ka droši var pieiet pie tā skatītāja, kas uz tevi raugās starojošām acīm un klausās ar prieku. Lai gan nu vairs neesmu tik kautrīga un nebaidos pieiet arī pie tiem, kuriem acis tik ļoti nemirdz. Protams, visatsaucīgākie ir mazi bērni,” secina sieviete.
Ir radoša režisore
M.Bleiferte ir arī Veclaicenes teātra režisore. Arī šajā darbā lieti noder radošā izdoma. Dekorācijas skatuvei veido visi kolektīva dalībnieki kopā. Arī tērpi top kopīgi – katrs no mājām atnes apģērbu un lietas, kas varētu noderēt, un tad kopīgi tiek veidota savdabīga un jautra modes skate.
“Es vienmēr uzsveru, ka neesmu mācīta režisore – es vienkārši kā skatītāja no malas skatos un daru, kā man šķiet pareizi. Teātru skate ir viena maza daļa, īss laiks, kad satiekamies, tādēļ mums vissvarīgākie ir mēģinājumi. Tad varam būt visi kopā, izsmieties no sirds un jauki pavadīt laiku. Uzskatu, ka mana sūtība ir uzturēt draudzīgu klimatu teātra kolektīvā,” atzīst M.Bleiferte.
Viņa lepojas, ka arī dēli Andris un Raimonds ir sabiedriski aktīvi. “Jaunākais dēls, kas mācās Veclaicenes pamatskolas 9.klasē, šogad aktīvi iesaistījās skolas Ziemassvētku pasākuma organizēšanā. Viņam vairāk patīk radošas masku izdarības. Vecākais dēls Raimonds mācās Cēsīs un ir iesaistījies Cēsu pilsētas jaunatnes domē. Bet mūsu ģimenes tētis ir liels dziedātājs,” saka Maija.
Ir savas masku balles radu lokā
M.Bleiferte savu radošo izdomu izmanto arī ģimeniskos pasākumos un iesaista izdarībās radiniekus. Ziemassvētkus katrs pavada savā ģimenē, bet, sagaidot jauno gadu, radi satiekas un dodas turp, kur radu lokā ģimenē ir mazi bērni. Arī šogad gadu mijā Bleifertu ģimene būs kopā ar sev mīļajiem, lai atkal laistos jautrās izdarībās.
“Pēdējos gadus dodamies pie mammas brālēna ģimenes, agrāk šie pasākumi notika pie mums. Tad ne vienmēr tērpjamies maksās, bet spēles un rotaļas gan neizpaliek. Mums nav kā masku karnevālā, ka pusnaktī visiem nokrīt maskas, tās pazūd tad, kad pasākums beidzies un visi pošas mājup. Izdarības domājam tādas, lai visiem būtu interesanti – gan jauniem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem,” stāsta veclaiceniete.
Maijas vaļasprieks ir arī uz pirksta uzmaucamu cilvēciņu darināšana un kompozīciju veidošana. Savulaik viņa izveidoja ļoti skaistu kompozīciju, kurā redzams jaunais pāris, kas šūpojas šūpolēs. “Nevienu masku, kompozīciju neesmu veidojusi priekšdienām – viss top tūlīt un tagad,” saka M.Bleiferte.
Jaunajā – Cūkas – gadā viņa visiem vēl nebūt cūkām un nestumt citam citu nost no siles. “Omulīgu, veselīgu, darbīgu un visādi citādi labu jauno 2007.gadu!” vēl M.Bleiferte.
