2. Beidzot sāka snigt! Kas ilgi nav bijis, tas liekas neatkārtojams un tik skaits! Sniegs krita un krita, pūkainas baltas segas dabūja katrs stāds, katrs krūms un koks.
2.
Beidzot sāka snigt! Kas ilgi nav bijis, tas liekas neatkārtojams un tik skaits! Sniegs krita un krita, pūkainas baltas segas dabūja katrs stāds, katrs krūms un koks. Zīlītēm atgriezās apetīte, un tās bariem vien sāka pulcēties pie balkonā izkārtā speķa.
Mamma pārnāca no darbiņa ar padusē iespiestu eglīti – zaļu un kuplu, sniegā nedaudz samirkušu:
Es nolēmu, ka Ziemassvētki šogad mums nedrīkst aiziet garām. Ir labas ziņas… Mums ir jāgatavojas uz svinēšanu! Pie darba bērni!
Un Jancis sameklēja uz balkona nolikto eglītes kāju, un drīz jau meža zaļsvārce tika gatavota svētkiem, izgreznota un sapušķota. Krāsainās pērnā gada elektriskās lampiņas arī nebija sabojājušās un uzsāka vizuļot, mirgot un zibēt. Ar šo brīdi Zariņu mājās sākās pilnīgi cita noskaņa, un pats jaukākais bērniem bija tas, ka mamma atkal ir jautra, mīļa un vairs nemaz par niekiem nebaras. Katram atradās darbiņš, lai svētki tiktu godam sagaidīti… Bieži iedžinkstējās arī mammas mobilais telefons. Daudzas dienas tas bija klusējis kā sabojājies, bet tagad mamma runāja un runāja, reizēm izsteidzoties verandā. “Viņai laikam palicis karsti,” tā nosprieda abi zēni. Tas, ko viņa runāja, izklausījās priecīgi! Vai zvanīja tētis, to gribēja zināt visi trīs, bet mamma tikai noteica, ka zvanījis ir Ziemassvētku vecītis, kas viņus apmeklēšot varbūt šovakar, tikai tā pavēlāk, jo ceļš esot tāls. Arī brāļi iesaistījās Ziemassvētku vecīša gaidīšanas priekā. Jancis teica, ka no prieka sirdij krūtīs pietrūkstot vietas, tik jauki esot. Varēja tikai nojaust, par ko mamma tā priecājas un kas ir tas vecītis…
Kad pulkstenis rādīja jau devīto vakara stundu, atkal iezvanījās telefons, un mamma kā dzelta izdrāzās ārā, taču jau lai slēptu no bērniem sarunas saturu! Atgriezusies viņa nebija vairs tik priecīga kā iepriekš:
Vecīša šovakar nebūs! Tās sasodītās robežas… toties rītā no rīta solījās.
Labi, ka tā! Antriņa aizmiga drīz. Viņa bija tā piekususi, ka acis aizkrita kā smagi vāki, līdzko padzirdēja, ka Ziemassvētku vecīša šovakar nebūs. Mamma tikko paspēja mazo miegamici aiznest līdz gultai un novēlēt vissaldāko Ziemassvētku sapnīti.
Otrā rītā Antriņa pamodās agrāk. Lielajā istabā, eglītē iedegtas, mirguļoja krāsainās spuldzītes, bet uz mīksta krēsla spīdēja kas spožs un sarkans. Ziņkārība meitiņu vedināja izpētīt, kas ir tas, kas vakar tur nebija un tagad tā spīd: sarkanā drēbe likās mīksta un tai gar malu bija balta, pūkaina atloce. Turpat uz krēsla bija arī sarkana ar baltu malu cepure un laikam jau bārda, kādu Antriņa bija redzējusi televīzijā un arī kaut kur agrāk…
Kur ir Ziemassvētku vecītis? Viņš ir palicis pie mums pa nakti? – viņa metās uz mammas istabu pavēstīt par savu atradumu. Istabā virs mammas gultas dega spoža elektrisko gaismiņu virtene, tik skaista, ka Antriņa nevarēja ne acis nolaist. Arī tās tur vakar nebija.
