Alūksniete Eljo Klinte smejas, ka ir Ziemassvētku vecenīte. Tiesa, kad viņu redz tērpā, nevienam nenāktu pat prātā, ka tas nav visīstākais Ziemassvētku vecītis.
Alūksniete Eljo Klinte smejas, ka ir Ziemassvētku vecenīte. Tiesa, kad viņu redz tērpā, nevienam nenāktu pat prātā, ka tas nav visīstākais Ziemassvētku vecītis.
“Tas bija pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad pirmo reizi kļuvu par Salatēti jeb Ziemassvētku vecīti. Meita bija maza, radiem bija bērni apmēram tādā pašā vecumā, un mani izvēlēja šim pienākumam,” atceras Eljo.
Viņa spriež, ka radu pulkā izraudzīta kā runīgākā. Turklāt vecītim jābūt labestīgam, jāprot kontaktēties ar bērniem. Eljo ar dāvanu maisu dodas galvenokārt pie pazīstamiem bērniem, tāpēc labi zina, ko jautāt, kā iedrošināt. “Noteikti ir jāpaslavē. Dažiem sajūk dzejolītis. Tas nekas, ir jāpalīdz tikt līdz galam,” atzīst viņa.
Tagad gan bērni, gan mazbērni ir izauguši, tomēr vēl arvien ir bērni, kas ciemos gaida vecīti. “Bērni ir ļoti acīgi. Viņi uzmanīgi pēta Ziemassvētku vecīti, tāpēc ir jābūt uzmanīgai, lai sevi nenodotu,” uzsver E.Klinte. Reiz viņa bijusi svētkos pie krustmeitas, kad tai bija pieci gadi. Nemanot izgājusi laukā, pārģērbusies un izdalījusi visiem dāvanas. Kad atkal atgriezās, meitene sauca: “Krustmāt, krustmāt, pie mums bija Salatētis, bet viņam bija tava balss.”
Nesen Alūksnē bija Ziemassvētku vecīšu salidojums, atklājot pilsētas svētku egli. Bērni vienā vecītī bija atpazinuši bibliotekāri Eljo Klinti. Protams, sarīkojumos viņu pazīst arī pieaugušie. Tomēr Eljo prot tos izjokot un radīt jautrību, aicina dziedāt un iet rotaļās.
Viņa bērniem stāsta, ka Ziemassvētku vecītis ar saviem rūķiem visu gadu ir strādājis, lai sagatavotu dāvanas. Ticība Ziemassvētku vecītim ir stimuls vēlmei kļūt labākiem. Tiesa, dāvanas saņem arī blēņdari, bet viņus brīdina, ka vajadzētu laboties.
E.Klinte neatceras, ka kādreiz Ziemassvētku vecītis būtu atnācis pie viņas, kad bija vēl maza. Toreiz šos svētkus nesvinēja, tomēr to sajūta vienmēr ir bijusi. Bejas skola no mājām atradās apmēram četrus kilometrus, tāpēc Eljo palika internātā. Ziemassvētkos viņai un brālim vienmēr atbrauca pakaļ, lai ģimene būtu kopā. “Baltmaizi ēdām tikai Ziemassvētkos. Noteikti bija cūkas galerts, putraimu desas, cepetis, piparkūkas. Visa māja tik jauki smaržoja! Bija arī eglīte, kurā kārām ābolīšus un bārkstainās konfektes, likām sveces svečturos un eņģeļu matus, kas bija vienīgie spožumi,” atceras E.Klinte. Dāvanas gan viņa neatceras, tādu nebija. Tomēr sajūta bija brīnišķīga.
Bijis Salatēvs
dažādu varu laikā
Mālupietis Jānis Pilskalns gada nogalē pārvēršas par Salatēvu jau vairāk nekā 50 gadus. Lai arī pašam ir solīds vecums – 78 gadu, tomēr arī šogad viņam
