Priekšā lieli darbi. Daudzi J.Pilskalnu dēvē par jautrāko Salatēvu.
Priekšā lieli darbi. Daudzi J.Pilskalnu dēvē par jautrāko Salatēvu.
“Kad biju mazs puika, mums kaimiņos dzīvoja pērminderis. Viņš gada nogalē staigāja pa mājām pie bērniem, kas viņam skaitīja ticības vārdus, baušļus, arī reizrēķinu un dzejoļus. Viņš mums mācīja, ka tēvs un māte jāgodā, tad labi klāsies un ilgi dzīvosi virs zemes. Lai arī viņam nebija Ziemassvētku vecīša tērpa, viņš mums, kaimiņu bērniem, nesa arī dāvanas. Atceros, ka māja bija saposta un eglīte – izrotāta. Bērnībā mēs par dāvanām nesapņojām. Tolaik parādījās pirmās lidmašīnas, uz ceļiem reti varēja redzēt braucam automašīnu – tie bija mūsu pārsteigumi,” stāsta J.Pilskalns.
Viņš smaidot atminas, ka arī skolas laikā bija aktīvs puika, jo jau 1.klasē spēlēja zaķi Garausi. Kā Salatēvu sniegotās takas viņu ir vedušas pie simtiem bērnu un uz daudziem iestāžu pasākumiem. Turklāt Salatēvs viņš ir bijis dažādu valsts varu laikā. “Katrai ideoloģijai bija sava politika. Varas pārstāvji man dažreiz jautāja, kā es apsveicu cilvēkus, kad eju pa mājām. Viņiem teicu, ka novēlu priecīgu jauno gadu, bet patiesībā visiem vēlēju gaišus un priecīgus Ziemassvētkus,” atklāj J.Pilskalns.
Ir bijuši gadījumi, kad sliktu laika apstākļu dēļ Salatēvs nav ticis pie bērniem. Par transportlīdzekļiem ir izmantoti dažādi braucamie – zirgs, velosipēds, citreiz ar automašīnu kāds aizved uz vajadzīgo māju. Arī mājās Salatēvs ir ieradies dažādi – ne tikai pa durvīm, bet arī pa logu.
“Es stingri ievēroju vēlmes, kādas ir cilvēkiem, pie kuriem ierodos. Par laimi, laisties lejā pa skursteni neviens nav lūdzis! Reizēm, kad Salatēva tērpā gāju pa ceļu, automašīnas piestāja un cilvēki lūdza, lai atbrauc arī pie viņiem. Bet – nevarēju, jo biju apsolījis jau citus bērnus apciemot. Pat naudu piedāvāja, bet – nekā. Tiesa, tagad retāk iejūtos Salatēva lomā, tomēr arī šogad man jau ir apsolīts, kuras mājas Mālupē jāapmeklē,” atklāj J.Pilskalns.
Kā Salatēvam J.Pilskalnam ir nācies atbildēt uz daudziem ziņkāriem bērnu jautājumiem – sākot ar to, kur Salatēvs dzīvo, vai bārda ir īsta, un beidzot ar to, vai Salatēvs arī pīpo? “Dažās mājās pēc apciemojuma pieaugušie lūdza gaitenī pārģērbties un nākt cienāties pie galda. Kuri bērni bija apķērīgāki, uzreiz atpazina Salatēva balsi. Esmu novērojis, ka ģimenēs, kurās ir sabiedriski aktīvi un omulīgi vecāki, arī bērni tādi ir un prot skaitīt ļoti jaukus dzejoļus,” saka J.Pilskalns.
Viņš neslēpj, ka būšana par Salatēvu savulaik bija kā bizness, jo cilvēki piedāvāja naudu par šo pakalpojumu, arī cienastus ceļam. “Bet man patīk būt Salatēvam no sirds, jo šādi darītam darbam ir vislielākā atdeve,” saka J.Pilskalns.
