Iestiprinājusi svečturī dzeltenas sveces, Lonija atslīga izsēdētajā dīvānā. It kā viss jau padarīts – māja sakopta un galds uzklāts, cik nu tā rocība atļāva. Nekā īpaša jau tur nebija.
Iestiprinājusi svečturī dzeltenas sveces, Lonija atslīga izsēdētajā dīvānā. It kā viss jau padarīts – māja sakopta un galds uzklāts, cik nu tā rocība atļāva. Nekā īpaša jau tur nebija. Pilsētniekiem tagad modē žāvēta un kūpināta gaļa, zivis un šašliks, bet viņa turējās pie senajām tradīcijām – viss pašas dārzā audzēts un pašas rokām sarūpēts. Galda centrā blakus kotlešu un sautētu kāpostu bļodai goda vietā atradās arī kaņepju sviests un zirņu pikas, kas Arvīdam vienmēr tik ļoti garšojušas. Vai nu savam dēlam grūti kādu gardumu pagatavot!
Patīkamais mājas siltums un svaigi ceptu pīrāgu smarža aicināja atlaisties spilvenos. Nekur gan arī nebija jāsteidzas – atlika vien gaidīt… Divi autobusi no pilsētas jau aizbraukuši, vēl pēc pāris stundām būs pēdējais – ar to dēlam noteikti vajadzētu atbraukt.
Gandrīz četrdesmit gadus divdesmit ceturtā decembra vakarā Arvīds viņai atradies līdzās. Tā nu ģimenē bija ierasts – lielos svētkos ne tikai apsēsties pie kopīga galda, bet arī padziedāt un uzdancot. Pirms desmit gadiem vēl dzīvs bija Vilis, kurš sievas dzimšanas dienai vienmēr gatavojās laikus, nepiemirsdams par to atgādināt tuvākajiem radiem un kaimiņiem. Vīram aizejot aizsaulē, Lonija vairs netīkoja pēc dziedāšanas un dancošanas. Tomēr vakariņu cienastu viņa gatavoja kā vienmēr un atnākušos viesus bagātīgi uzcienāja.
Bet, vai nu tāpēc, ka pietrūka Viļa klātbūtnes un bez viņa agrākā jautrība vairs neatgriezās, vai varbūt tāpēc, ka visa runāšana pie galda sanāca vien tāda žēlošanās par grūto dzīvi un slimībām, ciemiņu skaits strauji saruka.
Pēdējos trīs gados vienīgā viešņa, kura mēdza atnākt jau pa dienas gaismu, bija kaimiņiene. Ar viņu tad netraucēti varēja izrunāt vai visu aizvadīto mūžu – dēlu precības un vedeklu gaitas, mazbērnu izaugšanu, jo Valijai tādi bija veseli trīs – visi puikas, strādīgi un apzinīgi. Lonija gan tad tikai klausījās, palaikam iemezdama sarunā kādu “re kā!”, “labi gan!”, “nu, malacis!”. Tā kā Arvīda Velgiņa bija izslimojusi kādu nopietnu kaiti, kurai Lonija nespēja ielāgot nosaukumu, viņai par mazbērniem runāt negribējās nemaz. Tad jau labāk par lopiem, dārziem, filmām un seriāliem.
Iegrimusi domās par dēlu un viņa dzīvi, Lonija pievēra acis.
* * *
Katrīna necieta lauku ceļus. Un kur nu vēl tik dubļainus, tumsā, miglā un lietū nesaskatāmus un nelīdzenus. Kurš gan to būtu domājis, ka šāds laiks var pieturēties līdz pat Ziemassvētkiem! Ja Katrīna to būtu zinājusi, viņa nekad nebūtu piekritusi braukt šo gaisa gabalu tikai tāpēc, lai atdotu Daigai zābakus.
Lai arī braukt viņai patika un mašīna tikpat kā nekad raizes nesagādāja, tumsa un svešā puse Katrīnu baidīja. Daiga gan ļoti precīzi bija izstāstījusi ceļu, un, cik nu vien tumsā varēja saskatīt, pagaidām visi orientieri atbilda stāstītajam. Vairs tikai sīkums palicis – jānobrauc kādi piecpadsmit kilometri.
Mēģinot ko saskatīt tumsā caur logu tīrītāju kustību, Katrīna nepievērsa uzmanību kārtējai peļķei uz ceļa. Ūdens nepārtraukti lija no augšas un šļakstēja zem mašīnas riteņiem.
Tas bija viens neparedzams mirklis, kas lika stūrei neklausīt sievietes rokām un mašīnai pašai izvēlēties kustības virzienu.
Nākamais mirklis jau lika attapties krietnā kārklu pudurī ceļmalas grāvī. Par laimi – pēc visai līgana, bet neapturama slīdējuma.
“Es jau nojautu, ka tā notiks! Velns!” Katrīna ar plaukstām dauzīja stūri. “Sasodīts! Nolādēts!”
Tas bija vairāk kā neskaidrs – pašas spēkiem no grāvja neizkļūt. Meklējot somiņā kabatas tālruni, Katrīna apsvēra, kam varētu zvanīt. Pēc divām stundām viņa bija apsolījusies būt pie Ulda. Varbūt sākt ar viņu?
Taču, ieskatījusies telefona displejā, saprata, ka nesazvanīs nevienu – tālrunis vēstīja, ka viņa atrodas kādā no retajiem mobilo sakaru “baltajiem plankumiem”.
Sapratusi, ka nāksies kājām iet meklēt palīdzību, jo diezin vai uz šā nomales ceļa būs sagaidāms vēl kāds garāmbraucējs, nepatikā noskurinājusies, Katrīna aizslēdza mašīnu. Plānā jaciņa nespēja nedz aizstāt lietusmēteli, nedz pasargāt no drēgnuma. Bet no baltajiem, plānajiem zābaciņiem acīmredzot nāksies atvadīties…
Par laimi, tālāk uz priekšu caur tumsu bija manāms kāds apgaismots logs. Atlika cerēt, ka tur varētu būt pieejams tālrunis.
* * *
Uz skaļo klaudzināšanu pie durvīm acumirklī atsaucās Lonijas sirds – uzsākot strauju auļošanu: dēls! Arvīdiņš!
Pietrūkusies no miega, viņa steidzās pie ārdurvīm, lai sveiktu savu lolojumu…
Salijusī svešiniece Loniju pirmajā brīdī nobaidīja, tomēr mirkli vēlāk, attapusies no pārsteiguma, viņa aicināja jauno sievieti iekšā un steidzās aprūpēt. No miega uztrūkusies, Lonija gan īsti neattapa, ar ko būtu jāsāk vispirms – ar karstu tēju, siltu mūrīti vai sausām drēbēm. Bet sieviete tikmēr stādījās priekšā un stāstīja par savu vajadzību pēc telefona.
Laikam jau viņai diezin cik viegli neveicās ar zvanīšanu, jo Lonija bija paspējusi nolikt viešņai blakus gan kūpošas tējas krūzi, gan savu vēl pavisam jauno sporta tērpu, ko dēls viņai bija dāvājis vēsākām ziemas naktīm. Mudinājusi Katrīnu sasildīties un tad mēģināt vēlreiz, Lonija aicināja viešņu pie galda – paēdušam cilvēkam vairāk spēka, mierīgāks prāts un viss labāk veicas.
Pamanījusi bagātīgi klāto galdu, Katrīna apvaicājās par gaidāmajiem ciemiņiem un atvainojās par ielaušanos nelaikā, bet Lonija, paskatījusies pulkstenī, vien skumji noteica: “Laikam jau vairāk neviena nebūs, kā mēs divas…”
Lai kliedētu skumjas, viņa sāka iztaujāt jauno sievieti par neveiksmīgo braucienu.
Maizes krāsns siltuma ierītē sasilusi, Katrīna stāstīja labprāt – gan par zābakiem Daigai, gan par savējiem, kas vairs nebija atpazīstami, gan par atvaļinājumu Latvijā un darbu Īrijā, par dzīvi tur un te.
Sarunu pārtrauca Katrīnas telefons, kas Ulda balsī darīja zināmu – pēc pusotras stundas Katrīna un viņas mašīna tiks glābta.
Redz, cik tev labs draugs, – smaidot noteica Lonija.
Jā, draugs labs. Vīra brālis. Bet mans Dagnis Īrijā palika, nedeva viņam atvaļinājumu. Es biju apsolījusies savējos apciemot, tāpēc uz dažām dienām atbraucu viena.
“Savējos apciemot… Biju apsolījusies..” Lonija piedāvājās atnest vēl vienu tasi liepziedu tējas – lai viešņa nepamana nejaušo asaru pār vaigu noritam.
Kad jau pēc brīža saruna turpinājās, Katrīna ar sajūsmu sāka stāstīt par savu Īrijas draudzeni un viņas ģimeni.
Ieviņa ir īstenā latviete. Dzīve Īrijā viņu nemaz nav izmainījusi. Latviešu virtuve, latviešu dziesmas… Un kā viņa audzina savu dēliņu! Vilnim tikko divi gadiņi. Ieviņa viņam katru vakaru lasa priekšā pasakas un dzied.
Un Arvis ir tik fantastisks tēvs! Uzreiz redzams – labā ģimenē audzināts. Ar kādu mīlestību viņš runā par savu māti! Es tā neprotu… Viņš labi atceras dziesmas un stāstus, ko māte viņam mazam stāstījusi, grāmatas, kuras abi kopā lasījuši… Viņam pat Īrijā līdzi pirmā rotaļlietiņa – mammas adīts pārītis – puika un meitene. No mātes viņš iemācījies gatavot ēst, siet sieru, iejaukt mīklu un pat cept tortes.
Ir jau gan arī viņiem skumjie brīži – Arvis jau trešo gadu taisās ar visu ģimeni kopā atbraukt uz Latviju pie mammas, bet vienmēr kaut kas pēkšņi atgadās. Te puika par mazu, lai visi kopā brauktu, te Ieviņa nonāk slimnīcā… Pirms divām nedēļām Vilnītis, ziņkārīgs puika būdams, sniegdamies pēc karstas tējkannas, uzlēja sev uz muguras vārošu ūdeni… Bet viņi viens otru tik ļoti balsta, ka šķiet – ar mīlestību vien ārstējas.
Katrīna vēl turpināja jūsmot par saviem draugiem, bet Lonija jau domās kavējās pie atmiņu ainām – Arvīdiņam arī patika klausīties priekšā lasītās pasakas… Un visu ko darīt līdzi mammai…
Abas attapās tikai tad, kad pagalmā signalizēja mašīna. Lonija steigā savīkšīja pilnu maisiņu ar neapēstiem gardumiem un iespieda rokās Katrīnai: “Tas tev, meitiņ… Sen tik jauki nebiju parunājusies!”
Slapjās drēbes vēl nebija īsti izžuvušas, tāpēc Lonija neļāva vilkt nost sporta tērpu – lai nu tā būtu Ziemassvētku dāvana Katrīnai, tāpat jau nevilkts skapī stāvējis.
Apsolījusies jau tuvākajās dienās to atvest atpakaļ, Katrīna atvadījās.
* * *
Šis Ziemassvētku vakars Lonijai bija viens no skumjākajiem. Laikam jau saruna ar Katrīnu bija uzplēsusi senās brūces – uzjundījusi atmiņas, kuras viņa centās slēpt. Roka stiepās uz dīvāna galā nolikto kasti, lai blakus fotogrāfijām atrastu dēla vēstules – no armijas rakstītās, un kādu pirms vairākiem gadiem saņemtu. Lai gan – ko tur daudz meklēt – pēdējo vēstuli Lonija zināja no galvas.
“Mammij!
Bērniem nav pieņemts vecākiem pretim runāt, tāpēc es arī neko neteicu. Bet nav liegts dzīvot pašiem savu dzīvi. Es esmu izaudzis. Man ir 36 gadi.
Es neļaunojos uz Tevi – Tev bija pamats būt dusmīgai.
Man ir vajadzīgs laiks. Bet es Tevi neaizmirsīšu. Es tikai vēlos sakārtot savu dzīvi. Un tad es atgriezīšos.
Vidis.”
Un Lonija gaidīja.
Reiz viņa bija sadūšojusies parunāties ar mācītāju un izstāstījusi viņam visu. Gandrīz vai visu, kas saistījās ar Arvīdu. Arī par dēla nesaskaņām ar vedeklu.
Jā, nu Velgiņa bija tāda vēsa un nesaprotama. Atturīga un nepieejama. Pat Lonijai, kas sevi uzskatīja par dzīvesgudru un visu ko pieredzējušu, desmit gadu laikā neizdevās ar viņu rast kopīgu valodu.
Bet vai tad tāpēc uzreiz jāpagriež Velgai mugura? Lai gan, Arvīdiņš jau tur nebija vainīgs – Vizma! Vizma viņu nobūra! Un vēl par maz bija – nodzirdīt gribēja!
Eh, negribas Lonijai šobrīd cilāt tās vecās lietas…
Ieslēgusi televizoru, viņa centās ieklausīties Ziemassvētku vakara koncertā.
* * *
Kad nākamās dienas pēcpusdienā pagalmā iebrauca sudrabota mašīna, Lonija bez skatīšanās zināja – Katrīna. Savādi, ne mirkli nebija domas, ka tas varētu būt Arvīds…
Vai tas varētu būt kāds sens aizvainojums, kas tagad lika turēt dusmas uz pašas dēlu?
Bet mācītājs taču toreiz skaidroja – kā palūgt piedošanu. Nevis vārdos, bet ar sirdi – saprast, kāpēc Arvīds izdarījis tādu izvēli. Kāpēc atstājis Velgu, kāpēc aizgājis pie Vizmas, kāpēc aizbraucis prom, kāpēc…
Saprast.
Te jūsu sporta tērps, – Katrīna sniedza palielu maisiņu.
Paņēmusi to rokās, Lonija pēc svara sajuta – tur ir kas vairāk.
Es saprotu, ka jums daudz tuvāka ir vecā tējas servīze, bet man gribējās uzdāvināt jaunu – ar saulespuķēm. Arī pie tām gribas sasildīt plaukstas un dvēseles. Un vēl es atvedu jums paskatīties fotogrāfijas. Tās, kuras uzņemtas Īrijā.
Apsēdusies pie galda blakus Katrīnai, Lonija centās saskatīt, kas ir tas, kas tik daudziem latviešiem liek šo svešo zemi iemīlēt kā dzimteni.
Kādā fotouzņēmumā bija redzama Katrīna, citā Katrīna ar Ievu, citā mazais Vilnītis ar Arvi un Ievu.
Arvis? Lonija pievilka albumu sev tuvāk, lai labāk saskatītu uzņēmumā redzamo vīrieti. Cik nu ar brillēm bija saskatāms, tas izskatījās pēc viņas Arvīda…
Neklausīdamās Katrīnas paskaidrojumos, Lonija steidzīgi šķīra albumu uz priekšu, ilgāk pakavēdamās vien pie tām bildēm, kurās bija redzams Arvis. Ak, kāds tur Arvis – tagad Lonija nekļūdīgi zināja – tas ir viņas Arvīds.
Bet kāpēc Īrijā? Kāpēc tik tālu? Viņš taču kopā ar Vizmu aizbrauca strādāt uz Rīgu. Vizmai tur esot kur dzīvot, un darbs arī būšot – tāda bija viņu pēdējā saruna.
Pamanījusi Lonijas steigu un interesi, Katrīna jautāja:
Jūs pazīstat Arvi? Viņš ir no šīs puses?… Varbūt jūs pazīstat arī viņa mammu?… Pazīstat Arvi?
Lonija pati nesaprata, pa kuru laiku vaigi bija kļuvuši slapji un mutē krājās sāļa asaru garša:
Vilnītis… Mazdēliņš… Ieviņa…
Kā bērnus viņa apglāstīja katru fotogrāfiju, sarunādamās ar tām un nespēdama beigt raudāt:
Es tev jau sen visu esmu piedevusi, tikai atgriezies mājās… Vidiņ! Atgriezies mājās!
Apskāvusi Lonijas plecus, Katrīna mierināja:
Viņš atbrauks. Noteikti atbrauks. Arvim jau bija nopirktas biļetes uz lidmašīnu. Mēs būtu atbraukuši reizē, ja vien ne tā nelaime ar Vilnīti…
Pietraukusies no krēsla, Lonija apskāva Katrīnu:
Stāsti, meit, stāsti man visu par viņu! Katru sīkumu, katru teikumu. Es gribu sajust, ka arī viņš ir te. Kopā ar Ieviņu un manu mazdēliņu.
Tikai krietnā pievakarē sarunas apsīka, bet bija jau arī izstāstīts viss. Dažus notikumus Lonija bija pieprasījusi atkārtot pat pa divi lāgi.
Vai drīkstu ko jautāt? – Katrīna nedroši ieminējās. – Kas noticis starp jums? Kāpēc Arvis, tik ļoti mīlēdams jūs, trīs gadus nav devis par sevi nekādu ziņu?
Uz kādu mirkli Lonija saspringa, tad viņas pleci izelpā nolaidās uz leju, un istabā iestājās klusums.
Es pie visa esmu vainīga… Kad Arvīds nopietni sapinās ar to uzdzīvotāju Vizmu, es vairs nespēju izturēt. Biju izmēģinājusi visu – gan ar labu izrunāties, gan logus un durvis aizbultēt, gan drēbes un zābakus slēpt, bet – tā jau nevar uguni nodzēst. Vien lielāku liesmu uzpūst… Biju jau nogurusi no šā viņa neprāta.
Reiz neizturēju un sakliedzu uz dēla: “Ej, skrien! Un nenāc vairs atpakaļ! Tu neredzi sava gala!” Ak, kaut tagad varētu tos vārdus paņemt atpakaļ!
Atceros, kā viņš stāvēja uz sliekšņa un pavisam mierīgi skatījās uz mani: “Māt, to nesaki tu, bet tavs nespēks… Bet varbūt patiešām labāk, ka mēs kādu laiku neredzamies…”
Tolaik es pat iedomāties nespēju, ka tie būs trīs gari gadi, kad es viņu gaidīšu atgriežamies…
Es varētu Arvim aizvest vēstuli no jums, – piedāvājās Katrīna.
Jā, bet ko gan es tā ātrumā… Neko daudz jau nepaspēšu.
Varbūt pašu būtiskāko? Es pagaidīšu.
Vēstules rakstīšana Lonijai aizņēma krietnu pusstundu. Un galu galā sanāca visai gara – ar atvainošanos, ilgām, cerībām un mīlestību. Katrīna neatteica aizvest arī Arvīdam sagatavotās Ziemassvētku dāvanas – pašadītu mistrotu svīteri, garu šalli un cepuri. Apsolījusies no Lonijas kaut ko nopirkt arī Ievai un Vilnītim, īsi pirms pusnakts Katrīna beidzot atvadījās.
Tumsa un grambainais ceļš šoreiz vairs nebaidīja. Varbūt tāpēc, ka nu jau tikpat kā pazīstams, bet varbūt drošību sniedza apziņa, ka šajos Ziemassvētkos noticis kaut kas patiesi nozīmīgs un labs.
* * *
Lonija vēl ilgi sēdēja istabā pie galda un ar pirkstu galiem glāstīja Katrīnas atstātos fotouzņēmumus.
Ja tā varētu viņus atsaukt mājās! Ja Lonijas spēkos būtu dot to, kā viņiem te, Latvijā, pietrūcis! Viņa strādātu vēl vairāk, lai tikai redzētu Vilnīti skraidām pa pagalmu un dzenājam kaķi vai vistas! Lai Arvīds atkal staigātu dziedādams un laimīgs. Tepat, mājas pagalmā, dārzā, pļavā…
Smagi nopūtusies, Lonija pašūpoja galvu – ak, ko nu viņa tur var izmainīt. Atliek vien gaidīt. Nu jau būs daudz vieglāk.
Kādam bezdibenim pāri Liktenis ir pārlicis tiltu. Spēles kauliņus izbīdījis sev pa prātam un iepinis vienā audumā. Lai arī pagaidām tik trauslā un saudzējamā kā Ziemassvētku brīnums, bet Lonija juta – mīlestības pilnā. Tātad – stiprā.
Aplējusi liepziedu tēju, viņa paņēma vienu no jaunajām krūzītēm ar saulespuķēm. Katrīna bija teikusi, ka tās atvestas no Īrijas. Varbūt tieši šādu dāvanu viņai izvēlētos arī Arvīds un Ieviņa?
Saņēmusi karsto krūzīti plaukstās, apvijusi ap to pirkstus, Lonija juta, kā kāpjošs siltums ieplūst rokās un dvēselē.
