Tuvojas Ziemassvētku vakars. Domās redzu, kā iepretim pensionētās skolotājas Rutas Zvaigznes, kura dzīvo Zeltiņu pagasta tautas nama ēkā, logam līdz ar tumsas iestāšanos mežmalas eglē tiek aizdegta svece. Tā spīd kā maza zvaigznīte, kliedējot tumsu.
Tuvojas Ziemassvētku vakars. Domās redzu, kā iepretim pensionētās skolotājas Rutas Zvaigznes, kura dzīvo Zeltiņu pagasta tautas nama ēkā, logam līdz ar tumsas iestāšanos mežmalas eglē tiek aizdegta svece. Tā spīd kā maza zvaigznīte, kliedējot tumsu.
Man būs Ziemassvētki! Skolotāja Lazdiņa ar bērniem iededz man eglītē svecīti tā, lai es no sava loga to varu redzēt. Tad es sēžu un skatos. Kad svecīte gatavojas dzist, kāds pieskrien un iededz jaunu. Liekas, ka es atkal būtu bērnībā, kad mana septiņu cilvēku ģimene sadedza sveces mežmalas eglē. Lai gan mums bija mazs meža stūrītis, tēvs teica – necirtīsim eglīti. Aiznesīsim svecītes uz mežmalu! Tur bija kupla eglīte – gadu gadiem tā pati, tikai auga arvien lielāka. Tajā likām no aitu taukiem lietas septiņas sveces, katram ģimenes loceklim savu. Mums, bērniem, nebija lāga apavu, tāpēc ilgi stāvēt nevarējām un gājām uz māju. Palaikam kāds brālis izskrēja laukā un ziņoja, ka visas sveces vēl deg. Kad tās bija izdegušas, māmulīte teica – nu, redz, tie ir tavi Ziemassvētki. Un es jutu, ka esam izdarījuši kaut ko neparastu. Jā, tie ir mani Ziemassvētki, un ziniet – es kļūstu labāka, garīgi bagātāka, piedot spējīgāka. Jūtu iekšēju vēlmi būt laba pret visiem kā latviešu Dieviņš.
Kam un cik stipri ticat?
Visi iedomājas – ja cilvēkam ir jau pāri 90, tad tas noteikti ir ticīgs. Atklāti varu teikt – es zinu pārāk daudz, lai ticētu. Jā, bērnībā izjutu svētumu. Esmu kristīta un iesvētīta, iesaistos Zeltiņu luterāņu draudzē un atbalstu to, jo bez tās dzīve būtu daudz ļaunāka. Manuprāt, ticība ir jāņem palīgā tad, kad nav pārliecības par fakta īstenību. Neviens taču nav pārliecinājies, kas ir Dievs. Neviens nevar definēt, kas tas ir. Neviens viņu nav ne redzējis, ne dzirdējis, citi saka, ka jutuši.
Tātad jums ir pārliecība, ja jau nav vajadzīga ticība.
Esmu pārliecināta, ka par Dievu sauc kaut ko tādu, kā nemaz nav. Bet ir taču daba, ir parādības, ir neizpētīti zinātnes jēdzieni, kurus tikai tagad atklāj. Un nu mūsu ticība sāk brukt. Mēs vairs neticam arī, ka zinātnē viss ir pilnīgi pareizs.
Seno latviešu ciltis ticēja un paļāvās dabas spēkiem. Daba bija viņu Dievs. Man ļoti patīk šis latviešu Dieviņš. Ja es mūža galā gribētu iesaistīties kādā ticībā, tad tā būtu mūsu – latviešu – ticība, manas tautas ticība. Kāpēc man jātic svešu tautu Dieviem? Bībelē lasu – tev būs Dievu bīties un mīlēt. Kā to var savienot? Vai atkal – cilvēka sirds prāts ir ļauns kopš mazām dienām. Kāds mazam bērnam var būt ļaunums? Mūs brīdina, ka Dievs ir dusmīgs un atriebīgs spēks. Kāpēc man viņu pielūgt? Es negribu nekā ļauna. Mūsu Dieviņš ir daudz labāks. Viņam ir arī palīgi – dabas dievības, kuras var pielīdzināt seno grieķu Dieviem.
Zinātnes un civilizācijas attīstība arvien vairāk nodara pāri dabai, tāpēc tagad tā kļūst neprognozējama. Varbūt dabas katastrofas var pielīdzināt Dieva dusmām?
Tas ir pareizi. Cilvēce pati sevi iznīcinās, pūloties pakļaut dabas spēkus. Tas nav iespējams, turklāt nebūt ne visu zinām par tiem. Var jau būt, ka zinātne būs tik tālu attīstījusies, ka visi varēsim aizlidot uz citu planētu, kurai nav tādu problēmu, kādas jau ir Zemei. Tas ir iespējams. Vai visi aizbēgsim, kad šeit dabas katastrofa sekos katastrofai? Esmu pārliecināta, ka nedrīkst izjaukt harmoniju dabā, bet cilvēki dabas spēkus grib piespiest kalpot sev.
Lai būtu harmonija, visam ir jābūt līdzsvarā. Vai to iespējams saglabāt?
Dabas spēki ir jāizmanto cilvēku labā, bet ar saprātu un samēru. Tiklīdz tiek izjaukts līdzsvars, ir jāapzinās, ka mēs upurējam nākamo paaudžu likteni kapitālam jeb naudai. Lai dabūtu naudu, ir vajadzīga vara. Kad abas ir kopā, tad cilvēks sevi noliek Dieva vietā un diktē savus noteikumus. KIOTO protokols aicina valstis piebremzēt rūpniecisko darbību, kas kaitē dabai un rada globālo sasilšanu. ASV to neparaksta, bet mudina to darīt Eiropas valstis.
Vai vara un nauda ir augstākais mērķis dzīvē?
Daudziem cilvēkiem – noteikti. Tautām – ne. Vienkāršajiem, nabadzīgajiem iedzīvotājiem tas ne prātā nav nācis. Es sekoju 9.Saeimas vēlēšanām un ar šausmām konstatēju, ka tiek pārkāpti noteikumi par naudas līdzekļu ierobežojumiem priekšvēlēšanu aģitācijai, lai gan valdošās partijas tos pieņēma. Reklāmu reklāmas izplatīja, bet neviena nav sodīta. Panāca savu, un ir ievēlētas. Tagad vēlētāji, kuri pakļāvās šo reklāmu ietekmei, jūtas vīlušies. Pamatoti, bet neko darīt – četri gadi būs jāiztur. Valdību mainīt nav nozīmes, jo labāku no šīs Saeimas ir grūti izkombinēt. Opozīcijas partijas nespēj vienoties. Valdošās partijas, kas veido valdības koalīciju, nedarīs neko citu kā tagad. “Jauno laiku” izstumj tāpēc, ka bīstas – tad vara vairs nebūs viņu rokās. Vajadzēs vismaz apspriest jautājumus un dzirdēt iebildumus. Redzam, kā viss notiek. Nevienam no viņiem Dievs neko nenozīmē.
Par ko pati balsojāt?
Es balsoju par “Jauno laiku” ar visu ģimeni un radiem. Arī nākotnē balsošu par viņiem. Tas nenozīmē, ka uzskatu – viņiem kļūdu nav. Kas strādā, tam vienmēr būs kļūdas. Man patiktu, ja viņi tomēr būtu gudrāki un tuvinātos ar tiem, kam ir līdzīgi uzskati. Tad veidotos jauna, spēcīga partija.
Jūs droši vien aktīvi sekojat ne tikai politiskām norisēm.
Ziemassvētki mani kaitina. Visi lielveikali cilvēku pilni, eglītes uz katra stūra… Izpušķotas un izrotātas ar vizuļiem. Bērni apbrīnas pilni skatās uz tām. Vai viņos rodas svētas izjūtas? Manuprāt, tās ir tirdznieciskas – kāda būs dāvana. Viņi pat pieprasa, ko vēlas. Es vienmēr atceros, cik tuvi mēs jutāmies ģimenē. Tiesa, mums maizīte bija, bet tagad daudziem nav pat dienišķās maizes. Un pretstatā tam daudzi lēkā tukšās izpriecās, nemaz nenojaušot, kam ir jānotiek cilvēka dvēselē, kad stāv pie Ziemassvētku egles. Es tagad spēju noģist, kāpēc cilvēki rīko revolūcijas. Visu var paciest līdz noteiktai robežai.
Jūs domājat, ka būs revolūcija?
Nebūs, jo to nepieļaus. Tomēr nevar noliegt, ka tāda doma dīgst cilvēkos. Cik daudz vienkāršos lauku ļaudīs ir negāciju! Viņi visādi pūlas uzlabot savu dzīvi, bet neko daudz nespēj sasniegt. Kā man gribētos piedzīvot, ka Latvijā pienāktu labāki laiki!
Tomēr nevar noliegt, ka tieši Ziemassvētkos cenšas atcerēties mazturīgos iedzīvotājus un bērnus, sagādāt viņiem prieku, pasniedzot dāvanas.
Galīgi šķērsām! Ko nozīmē dāvana? Turklāt citreiz tā nemaz nav vajadzīga. Arī man nes dāvanas sirsnīgi, labestīgi cilvēki. Es tās neatraidu. Tas, protams, priecē, bet dāvanas neatrisina samilzušo nabadzības problēmu. Skatoties no tāda viedokļa, dāvana ir apvainojoša. Man tiesiskā valstī pienākas nodrošināta dzīve, tāpēc nevajag pielabināties ar paciņu vai dāvanu. Vajadzīgi ienākumi vismaz iztikas minimuma līmenī. Bet man jau to nav!
Valdība arvien apgalvo, ka labprāt maksātu lielākas pensijas, bet visam nepietiek līdzekļu.
Neprot valdīt. Jāatkāpjas. Nāks tādi, kas pratīs. Tautai tiek noslēpts, kur paliek miljoni, kas nonāk valdības rīcībā. Visi tagad priecājas, ka Rīgā būs nacionālā bibliotēka, koncertzāle un izstāžu zāle. Tā ir atbalstāma lieta, jo pasaules kultūrā redzam, ka tikai atsevišķu mecenātu izdomas dēļ radās kultūras vērtības: pilis un baznīcas, kas ir vienreizējs arhitektūras mākslas fonds. Tomēr Latvijā vispirms būtu jāpanāk, lai tauta paliek savā zemē un var te iztikt. Daudzi zeltinieši ir aizbraukuši gan uz Īriju, gan uz Angliju, bet ne tāpēc, ka nemīlētu savu zemi. Viņi negrib nonākt tādā stāvoklī, ka jāgaida žēlastības dāvanas no sabiedriskām organizācijām. Viņu sirdis ir pilnas ar naidu pret tiem, kuri atņem dzimteni. Nevēloties palielināt algas, rada situāciju, ka jābrauc citur laimi meklēt.
Jums ir uzvārds, kas liek domāt, ka piemērotāku būtu grūti atrast. Tagad šo vārdu bieži vien lieto nevietā – ir ne tikai kino, bet vēl daudz un dažādas diezgan apšaubāmas zvaigznes.
Esmu izpētījusi, ka mana tēva sencim tāds uzvārds piešķirts tāpēc, ka viņš bijis gudrs cilvēks. Tāds, kurš spēj uzņemties vadību grūtos brīžos. Tātad – drusku spīd starp citiem. Zvaigzne ir tāds objekts vai subjekts, kas starp citiem izceļas ar savu gaismu. Kam nav uzvārda, tam piešķir šo vārdu kā rangu. Es nedomāju, ka tas varētu attiekties uz mani. Nevaru noliegt, ka gribu būt laba pret visiem. Kā mūsu latviešu Dieviņš. Viņš bija labs pret visiem, neprasīdams, lai kāds būtu labs pret viņu. Man ir svarīgi nedarīt nevienam ļaunu.
Manā pirmajā pasē ir rakstīts – Rutte Zvaigzne, jo tolaik nebija ne Rutas, ne Rūtas, turklāt rakstība lika šo vārdu rakstīt ar diviem “t”. Bībelē ir tāds stāsts “Boars un Rute”. Rute ir bijusi vārpu lasītāja, kas izglābusi cilvēkus no bada. No viņas salasītājām vārpām izkulti graudi sēklai. Tātad man ir ielikts reliģiskas personas vārds. Diemžēl Alūksnes ģimnāzijā vārdu izmainīja, tāpēc tagad dokumentos esmu Ruta. Man tomēr patīk Rute.
