Jaunā Malienas tautas nama vadītāja Aleksandra Gira ir enerģiska sieviete, kas skaidri zina savu dzīves mērķi.
Jaunā Malienas tautas nama vadītāja Aleksandra Gira ir enerģiska sieviete, kas skaidri zina savu dzīves mērķi. Viņa nebaidās no grūtībām, jo apzinās, ka tās cilvēkam ļauj pilnveidot sevi. Viņa ir dzīvespriecīga, jo visu sarunas laiku palaikam bija dzirdami dzirkstoši smiekli.
Malienas tautas nama vadītāja A.Gira ir kopš oktobra. Viss notika it kā nejauši un it kā likumsakarīgi – viņa atsaucās sludinājumam par vakanto amatu un tika apstiprināta tajā. Tagad viņa ir ļoti apmierināta un gandarīta par jauno darbu, jo Malienā esot brīnišķīgi cilvēki, ar kuriem var izrunāt gan nopietnas lietas, gan pajokoties.
Pastāsti par sevi!
Es nebaidos atzīt, ka bērnībā biju laimīga – man nekā netrūka. Man ir ļoti labi vecāki. Viņi vienmēr piekrita manām domām un, ja tās bija nepareizas, prata pamācīt, kā vajag. Viņi man ir liela autoritāte.
Bērnībā apmeklēju Liepnas bērnudārzu, tad mācījos Pededzes pamatskolā, Alūksnes vidusskolā. Tagad mācos Latvijas Kultūras koledžā Balvu filiālē un studēju svētku režiju. Ceru, ka pēc diviem gadiem būšu kultūras menedžere ar specializāciju svētku režijā. Man ļoti patīk apgūt šo specialitāti, jo tā man ir saistoša, un kursā man ir ļoti jauki un komunikabli cilvēki. Ar viņiem man patīk diskutēt un filozofēt. Daudzi ir arī no Alūksnes rajona.
Pirms darba Malienas tautas namā esmu strādājusi par pārdevēju Alūksnes veikalā “Karīna” un Alūksnes bārā “Riku Raku” par bārmeni. Daudzi priecājas, ka vairs nestrādāju bārā, bet, kā saka mana mamma, strādāt par tautas nama vadītāju ir vēl grūtāk (Aleksandras mamma Antoņina Girs ir Pededzes kultūras nama vadītāja). Lai arī sievietēm patīk šis darbs, viņu vīriešiem tas nav viegli, jo darba dēļ sievas bieži nav mājās.
Vai darbs kultūras jomā ir tava sirdslieta?
Jā, jo es jau kopš bērnības esmu cieši saistīta ar kultūru. Esmu piedalījusies dažādos mammas rīkotos pasākumos. Savulaik Pededzē dejoju gan deju kolektīvā, gan dziedāju ansamblī. Daudzas reizes esmu bijusi vakara vadītāja – mammas rīkotos pasākumos, skolās Pededzē un Alūksnē. Vēl tagad spilgti atceros, ka pirmais uznāciens publiskā pasākumā man bija sešu gadu vecumā. Tad Pededzē bija 9.klašu izlaidums, un man bija godpilnais uzdevums zvanīt zvaniņu. Par to biju ļoti lepna!
Kādas ir izjūtas, organizējot pasākumu kopā ar savu mammu?
Ļoti jaukas. Kā saka viens vīrietis no Pededzes: “Kā nekā jūs esat radinieces!” Es ceru, ka mammai nav grūti ar mani kopā strādāt. Man ļoti patīk kopā ar viņu veidot pasākumus. Droši vien ir kas tāds, ko tu no mammas esi mācījusies šajā jomā.
Jā, gandrīz visu. Jau kopš agras bērnības esmu vērojusi, kā strādā mamma. Es neko viņai nejautāju – vienkārši vēroju un mācījos, līdz mamma man palūdza uzrakstīt scenāriju vienam pasākumam. Kad to biju paveikusi, viņa teica: “Paklau, tu taču to dari jau labāk par mani!” Tādēļ par visu saku lielu paldies mammai. Ja viņa man nebūtu tik aktīva, enerģiska, izdomas bagāta, tad arī es tāda nebūtu. Manuprāt, viņa prot visu. Ja mammai liktu strādāt, piemēram, par grāmatvedi, viņa varētu izdarīt arī to – tikpat labi kā pieredzējuši grāmatveži. Par to esmu pārliecināta.
Vai ir kas tāds, kas tevi baida, uzņemoties jauno amatu?
Būt tautas nama vadītājam – tas ir ļoti nopietns un atbildīgs darbs. Tādēļ tieši šī nopietnība mani mazliet baida, bet – gan jau iestrādāšos un pieradīšu. Es neteiktu, ka man šajā darbā ir grūti vai viegli. Man nepatīk, ka cilvēkam viss padodas viegli. Man vajag grūtības, citādāk cilvēks stāv uz vietas. Bet vienmēr ir jāiet uz priekšu.
Cilvēki ir ļoti dažādi, un arī viņu vēlmes ir ļoti dažādas, tādēļ jāapzinās, ka visiem pa prātam neizdarīsi. Tādēļ ir jāorganizē atsevišķi pasākumi dažāda vecuma cilvēkiem. Bet svētkos, kas svarīgi visiem, piemēram, Ziemassvētkos, ir jācenšas atrast ko tādu, kas saista visus. Un šajā darbā ļoti svarīgs ir vietējās pašvaldības atbalsts. Malienā tas ir.
Ko, tavuprāt, vajadzētu uzlabot vai mainīt kultūras dzīvē Alūksnes rajonā?
Varētu darīt dažādas interesantas lietas, bet ir būtiska problēma – cilvēkresursu trūkums. Tas nav tikai tādēļ, ka daudzi dodas strādāt uz ārzemēm, bet arī tādēļ, ka cilvēki ir ļoti mainījušies. Viņi ir kļuvuši kūtrāki, viņi negrib atrasties sabiedrībā, viņi labprātāk sēž mājās un skatās televīziju. To es gribētu mainīt, bet pagaidām vēl nezinu – kā. Bet ar varu nevienu nevar atvilkt uz tautas namu, jo cilvēks pateiks: “Nu kāpēc es te nācu, būtu labāk futbolu skatījies televīzijā.” Tādēļ ir jārod cits risinājums.
Tagad tava dzīve ir vairāk saistīta ar Alūksni un Malienu. Pašai nepietrūkst iesaistīšanās Pededzes pašdarbības kolektīvos?
– Pietrūkst… Tagad varu vairs tikai reizēm dziedāt Pededzē, bet arī to tikai mēģinu darīt, jo izbraukāt uz mēģinājumiem nav viegli. Uz deju kolektīva mēģinājumiem netieku – tie bieži notiek vakaros, un nevaru izbraukāt. Bet man ļoti gribētos atkal dejot. Tagad, kad vēroju, kā mūsējie dejo, pat raudāt aiz aizkustinājuma gribas.
Būs man jāsāk iesaistīties Malienas pašdarbības kolektīvos – man tā gribas to darīt! Malienā ir daudz labu kolektīvu. Mums ir teātra kolektīvs (režisors Arnis Ezeriņš), ansamblis (vadītāja Aiva Lielbārde) un vidējās paaudzes deju kolektīvs (vadītāja Tekla Cinglere). Būtu jauki, ja varētu izveidot vēl arī jauniešu deju kolektīvu, jo tas būtu jautrs un ass kolektīvs, bet – trūkst jauniešu, jo daļa ir Rīgā, daļa – ārzemēs.
Vai nav tā, ka, organizējot svētkus citiem, kultūras darbiniekam pašam nav svētku?
Jā, svētkos mēs strādājam citiem, bet mani tas neapbēdina. Ja es redzu, ka cilvēkam patīk, tad es esmu laimīga un priecīga. Šādos mirkļos ir svētki man un manai dvēselei.
– Kādas ir tava rakstura spilgtākās iezīmes?
Vispār esmu jocīgs cilvēks. Man ir Dvīņiem raksturīgās divas dabas. Vienubrīd varu smaidīt, pēc kāda laika – dusmoties. Man bieži mainās noskaņojums, bet apkārtējiem to neizrādu – kā atnācu ar smaidu, tā arī aizeju. Man ir vajadzīgas grūtības, ko pārvarēt, jo tā varu sevi pilnveidot.
Reizēm gan esmu kā hameleons – gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Ja man kaut ko ļoti vajag, bet man nepatīk tur atrasties, es tāpat iešu, jo to vajag man, kultūrai un manam pagastam.
Esmu arī kautrīga, bet dažkārt – pārāk uzbāzīga, ar vēlmi būt līderim. Nu vai tad es neesmu jocīgs cilvēks? Reizēm pati nesaprotu, ko man vajag un ko nevajag, ko gribu un ko – negribu. Zinu tikai vienu, ka vēlos visu mūžu strādāt kultūras jomā, jo man tas ļoti patīk. Tā nav tikai šābrīža iedoma – es sasniegšu šo mērķi. Jūs varat avīzē ierakstīt, ka turpmākos gadu desmitus Alūksnes rajonā būs jauka kultūras darbiniece, jo – šis darbs ir domāts man!
Daudzi dodas labāk atalgota darba meklējumos uz ārzemēm vai Rīgu. Tevi tas nesaista?
Manuprāt, brauc prom tikai tie cilvēki, kuriem nav ko darīt savā dzimtajā vietā. Kamēr man ir ko darīt Latvijā, es nekur nebraukšu. Arī Rīga mani nesaista, jo – nekur nav tik labi kā mājās… Lielpilsētā cilvēki ir kā roboti, kas ievēro saspringtu dienas režīmu, kas bieži ir vienveidīgs. Lielpilsētā cilvēki pa ielām skrien, nevis iet, viņi neko sev apkārt neredz un nevienam nepasaka: “Sveiki!” To visu man nevajag. Man vajag ik dienu satikt cilvēkus, pasveicināt viņus, draudzēties.
Kādas īpašības augstu vērtē citos cilvēkos?
Man patīk cilvēki, kam ir sava dzīves pieredze un no kuriem es varu kaut ko mācīties, kas man var dot padomu. Es intuitīvi jūtu, kurš cilvēks man simpatizē un ar kuru varu parunāties vairāk. Malienā man patīk ļoti daudzi cilvēki, piemēram, kādreizējā bibliotekāre Vizma Dravniece ir tik dzīves gudrs un kolosāls cilvēks! Ar viņu varu parunāties par visu kaut ko! Man patīk tādi cilvēki. Bet nepatīk lielīgi cilvēki, jo uzskatu, ka viņi dzīvē vispār neko nav sasnieguši. Nepatīk meļi, bet tie, manuprāt, nevienam nepatīk.
Kādi ir tavi vaļasprieki?
Man ir daudz vaļasprieku, jo – man patīk visu kaut ko radošu darīt! Man patīk dejot, dziedāt, zīmēt, šūt. Man patīk modelēt netradicionālus kostīmus, piemēram, no plēves. Esmu šuvusi arī apģērbu sev. Man ļoti patīk zīmēt, it īpaši ar grafīta zīmuli. To daru, kad atlido mūza. Esmu rakstījusi arī dzeju. Būtībā visi mani vaļasprieki lieti noder kultūras darbā – varu pati dekorēt skatuvi, zīmēt afišas.
Vai būt tautas nama vadītājai arī ir vaļasprieks?
Tas man nav vaļasprieks, bet gan kaut kas nopietnāks. Tas ir mans dzīves mērķis.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Aleksandra Gira.
– Dzimusi: 1986.gada 26.maijā.
– Horoskops: Dvīnis.
– Izglītība: vidējā. Pašlaik mācās Latvijas Kultūras koledžā un apgūst svētku režiju.
– Ģimenes stāvoklis: neprecējusies.
– Vaļasprieki: dejošana, dziedāšana, zīmēšana, netradicionālu tērpu modelēšana.
