24. Līdzīgās daļās dalīts maizes un aizdara kumoss, pavadīts brīvais laiks, svinēti ģimenes svētki, sagaidītas un pavadītas gadskārtu mijas.
24.
Līdzīgās daļās dalīts maizes un aizdara kumoss, pavadīts brīvais laiks, svinēti ģimenes svētki, sagaidītas un pavadītas gadskārtu mijas. Viņi vienmēr jutušies kā vienas ģimenes locekļi, un arī uzvārds Kļūdziņi viņiem ir kopīgs. Arī pieaugušo domas un ikdienas dzīves ritmi ir saskanējuši, tāpēc nav bijuši strīdi un asākas vārdu pārmaiņas. Galvenajos dzīves jautājumos ir sakrituši viņu uzskati, tikai garajās nakts stundās katram bijusi sava istaba un savas domas.
Jo vairāk Irbe domā un analizē kopā nodzīvoto laiku, savas izjūtas un nākotnes iespējas, jo smagākas kļūst domas. Viņai pagaidām nav nekā, ar ko uzsākt dzīvi atsevišķi. Ar diviem koferiem pie rokas viņi Zemītēs ienāca, un mantas vairāk nav radies, tikai dažādi sīkumi un apģērba gabali, ko Irbe sev un dēlam uzmeistarojusi. Viņai ir jau pāri trīsdesmit, ģimnāzijas izglītība, un šūšanas kursu apliecība. Sākt kaut ko jaunu mācīties liekas par vēlu un nereāli. Karš visām iecerēm ir pārvilcis svītru. Tagad ir jāizskolo dēls. Kārlim ir jāiegūst laba izglītība, kas visos laikos ir bijis stingras dzīves pamats. Tas nebūs viegli. Ar šuvējas amatu būs jānopelna maize. Cilvēki apģērbti ir staigājuši visos laikos.
Izdomājusi krustu – šķērsu visas dzīves iespējas, viņa atduras pret intīmāko, kas jau ilgāku laiku satrauc viņas sirdi un dvēseli. Cik sen, kā viņa ir vientuļa sieviete! Pat sapņos, kas periodiski apciemo Irbi, viņa vairs netiekas ar savu vīru. Tā vietā aizvien neatlaidīgāk un biežāk sapņos mīlējās ar Ernestu. Viņa ir atskārtusi, ka jau ar pirmo dienu ir ievērojusi šo dīvaino ārējā izskata, balss, gaitas, pat runas veida un uzskatu līdzību – Ernests ir gandrīz tāds pats, kāds bija viņa brālis Kārlis. Ja Irbe ar visu sirdi jaunībā mīlēja Kārli, tad tagad jau labu laiku viņa ir iemīlējusies vīra spoguļattēlā- Ernestā. Ja neciešami moka slāpes un viena ūdens krūze vairs nav sasniedzama, bet otra atrodas izstieptas rokas attālumā, vai var galvot, ka roka beidzot nesniegsies pēc tuvākās, kas gan nav tava atspirdzinājuma krūze un tajā ielietais dzēriens nav tev paredzēts. Ar prātu to nedrīkstētu aizskart. Taču slāpes ir gandrīz neciešamas. Viņa daudzas reizes sevi ir šaustījusi par pēkšņo sārtumu, kas iesities sejā, runājot ar Ernestu, par mulsajām trīsām, kas pārskrējušas augumam, kad netīšām saskārušās viņu rokas, ēdiena bļodu paņemot vai padodot. Pavisam neapzināti viņa ir vai acis izskatījusi, Ernestu no apgaitas mājās gaidot, un atviegloti nopūtusies, kad viņš beidzot pārnācis sveiks un vesels. Pie sevis viņa ir ar Ernestu izrunājusies par visu, kas spiedis sirdi, taču tas bijis tikai domās. Patiesībā viņa ir sākusi izvairīties no vienatnes ar Ernestu, baidīdamās, ka var kaut kādā veidā nodot tik nelaikā un nevietā uznākušo mīlestību. Varbūt viņa ir tikai apdullusi, un viss pats par sevi pāries? Ne Marta, ne Ernests, iespējams, pat nenojauš, cik daudz spēka vajag Irbei, lai pretotos šai apsēstībai. Tas, ka viņas dēliņš uztver Ernestu kā savu lielo labvēli, kas ir tēva vietā, neliekas nosodāms, bet, ja viņā modušās jūtas pret precēto vīra brāli, tas gan var likties nenormāli un amorāli. Pret Martu viņa neizjūt ne mazāko greizsirdību vai nepatiku, tieši otrādi: apbrīno, cienī un respektē, izjūtot vainas apziņu, ka saviem nakts sapņiem zemapziņā ir izvēlējusies Martas vīru, nevis kādu citu abstraktu vīrieti. Kas notiks, ja apstākļi tā sakritīs, ka viņa sevi nekontrolēs? Ko varēs paskaidrot? Kas būs tālāk? Vai ir dzirdēts, ka vienam vīrietim būtu divas sievas? Tā tas ir tikai pie austrumu tautām, kur harēma sievas ar cieņu un pazemību izturas viena pret otru un pakļaujas vecākajai, pirmajai sievai. To Irbe ir lasījusi “Tūkstoš un vienas nakts arābu pasakās” un “Dekameronā”. Lai kā viņa sevi šausta un klusībā apsaukā, nekas nepāriet, jūtas gan ir vēl saprāta kontrolējamas, taču vai tā būs mūžīgi? Viņas mīlestība, tagad viņa skaidri zina, ka tas tā saucas, ir kā pavasarī mežā uzplaukusi silpurene, un pagaidām tas ir viņas prieks, gar kuru nav daļas ne Martai un pat ne Ernestam. Tā ir tikai viņas puķe, ko nedrīkst zemē iemīt. Šai purenei ir jāizzied kaut kur nomalē, tālu no citiem, un puķei ziedlapiņas jānomet vientulībā, neprasot, kas izaugs šinī vietā vēlāk. Viņas silpurene visdrīzāk ir vēja zieds, kas nebriedēs augļus. Kad pienāk pirmais septembris, Ernests jūdz mežniecības bēro zirgu, un sākas zēnu atbildīgais ceļojums pretī vēl nepazīstamajam. Viņi ir četri braucēji. Marta ir palikusi mājās un solījusies skolniekus sagaidīt ar gardām svētku pusdienām.
