Skaidrs, ka agrā rīta viesi ir tā sauktie mežu tīrītāji, par kuriem jau sen runāja. Klūdziņa meža apgaita līdz šim netika kontrolēta.
Skaidrs, ka agrā rīta viesi ir tā sauktie mežu tīrītāji, par kuriem jau sen runāja. Klūdziņa meža apgaita līdz šim netika kontrolēta. Vai tiešām uz Zemītēm karavīrus atvedušas kādas aizdomīgas pēdas vai tā varbūt ir vispārēja akcija, par kurām dzird runājam?
Drīz pagalmā ienāk vesels krievu formās ģērbtu karavīru bars, ar krievu armijas virsnieku priekšgalā. Viņi izskatās netīri, nonēsātās formās un noguruši. Irbe nespēj ne pakustēt: gadiem viņa ir baidījusies, ka mierīgā dzīve var negaidot beigties. Nu tas ir noticis! Ernests gan mierīgā gaitā, kā jau tas mājas saimniekam pienākas, paiet nelūgtajiem viesiem pretī. Irbe krievu valodu nesaprot, tomēr mierīgais runas plūdums liecina, ka saruna ir draudzīga, vismaz lietišķa. Labi, ka Ernests prot krievu valodu! Karavīri pie akas padzeras, tad padzirda suņus. Marta ir iznākusi ar slauktuvi no kūts un piesola rīta slaukumu atnācējiem. Daži arī tukšo krūzi aiz krūzes. Tad virsnieks kaut ko vaicā Martai un seko viņai uz istabu. Kad Irbe atgriežas pie plīts, nācēji jau kāpj pār slieksni. Daži bruņotie vīri paliek pagalmā pie suņiem. Komandieris uzrunā Irbi droši vien sakot labrītu. Viņa atņem sveicienu latviski: “Labrīt, labrīt!” ko citu lai teiktu, ja krievu valoda ir sveša.
“Irbīt, kareivji prasa brokastis, uzcepsim pārdesmit olas un gaļu, cilvēki ir izsalkuši, tūliņ tev nākšu palīgā.” Marta sāk rosīties gar pannām. “Atnes vēl labi daudz olu! Ciemiņi ir labi jāpamielo, un bez steigas!” Viņa liekas tik mierīga it kā katru rītu to vien darītu, kā pasniegtu brokastis šiem formās tērptajiem vīriem, izsalkušajiem vīriem.
Kamēr Ernests palīdz sievietēm uzlikt galdā traukus, vairāki bruņotie vīri pārbauda mājas telpas: ieskatās istabās, uzkāpj bēniņos. Irbe jūtas kā paralizēta: rokas neklausa un nodevīgi trīc. Liekas tūliņ notiks kas nelāgs. Klūdziņi neko nav paslēpuši, tāda mājas kratīšana liekas pazemojoša. Irbes uztraukumu mana arī Ernests, un kaut ko pateicis virsniekam, saka Irbei, ka viņai labāk būtu iet pie bērniem, kas arī ap šo laiku mostoties, viņi ar Martu paši ar brokastīm tikšot galā. Irbe tikko spēj pār slieksni pārvilkt kājas. Istabā dēls, paldies Dievam, vēl guļ, roku zodam pabāzis. “Kaut tikai viņš nelaikā nepamostos, kamēr svešie brokasto! Kaut svešinieki aizietu kā atnākuši, un pēc iespējas drīzāk!” Irbe pie sevis čukst, gultā atslīgusi. Tomēr viņi brokasto ilgi, Irbei liekas – pat pārāk ilgi. Virtuvē dzirdamas skaļas sarunas krievu mēlē, smiekli, izsaucieni, glāžu šķindas, liekas viņi tiek cienāti arī ar degvīnu.
Kad brokastis ir paēstas, Ernests, pabāzis galvu pa Irbes istabas durvīm, nosaka: “Man, izrādās, jāiet biedriem līdzi parādīt, ka manā apgaitā viss ir labākajā kārtībā.” Viņš aiziet savā staltajā gaitā pāri pagalmam uz mežmalu. Viņu pavada armijnieki ar savu četrkājaino pavadoņu baru. “Tā var aiziet arī uz neatgriešanos,” Irbe domā, taču Martai nesaka neko. Varbūt viņa domā to pašu?
“Vai tu zini, kur ir tie cilvēki, kurus meklē? Vai tās pēdas ir tuvu vai tālu no mums?” Irbe gaida atbildi, bet, kad Marta, kā jautājumu nedzirdējusi, klusē, arī Irbe neko nevaicā. Ārā nemanot ir sācies negaiss, pūš stiprs vējš, locīdams kokus. Meža aizsegā tā tuvošanās nav bijusi manāma, un tikai tagad, kad sāk krist pirmie krusas graudi un neganti ierūcas pērkons un zibens met vienu šautru aiz otras, ir skaidrs, ka lietus līs ilgi un brangi.
“Tas nu gan ir pašā laikā,” Marta saka, “suņi lietus dēļ pēdas neņemot. Kamēr tie pēdu dzinēji ilgi un pamatīgi brokastoja, es domāju, ka meklējamie aizgāja pietiekoši tālu un ir drošākā vietā. …Ko mēs varam zināt! Domāju, ka Ernesta apgaitā tas slēpnis nav, un viņš man reiz teica, ka tas esot gandrīz nepamanāms.
