Protams, viņš ir satraucies, pat sadusmojies. “Kas par trikiem? Kur tu esi un ko gribi darīt?” tā Tālis. “Esmu pilsētiņas viesnīcā, kur gaidu tevi. Būšu restorāna zālē. Čau!”.
Protams, viņš ir satraucies, pat sadusmojies.
“Kas par trikiem? Kur tu esi un ko gribi darīt?” tā Tālis.
“Esmu pilsētiņas viesnīcā, kur gaidu tevi. Būšu restorāna zālē. Čau!” tālākais Tāļa ziņā, tas nu ir darīts un tālāk tikai uz priekšu. Tagad vai nekad. Katrs pats savas laimes kalējs. Kamēr atbrauks laulātais draugs, paies vismaz stunda. Ja viņš arī neatbrauktu, vienalga, būšu uzvarējusi. Vismaz sevi. Neko nosodāmu vēl neesmu izdarījusi. Manī ir atgriezusies pašapziņa. Esmu vēl jauna. Tālis atbrauc. Ir arī saposies, un dusmīgais tonis ir palicis mājās. Paēdam omulīgā noskaņojumā vakariņas, pļāpājam bez kāda īpaša satura. Redzu, ka vīram šī manis uzsāktā mīlas spēle patīk. Pat dejojam. Viesnīcas numurā kā banālā seriālā baudām viens otra tuvību. Šīs mīlas nakts varoņi esam mēs, vēl vakardien rūpju apsūbējušie, ikdienas nomāktie. Par nākotni negribas runāt. Vālodzes vēl spēj būt arī laimīgi, ja to tā var nosaukt.
13.nodaļa
Visam šai dzīvē ir savs sākums un beigas. Evelīnai alkohola epopejas gals bija gan paredzams, tomēr arī Rita nebija ar to tik ātri rēķinājusies. Taisni tad, kad Egils atkal ir projām aizrobežu reisā, veselais saprāts ir Evelīnu atstājis. Lielā alkohola slāpe šoreiz ir ilgusi vairākas nedēļas. Kad beigusies iespēja iegādāties degvīnu veikalā un tāpēc arī paputējusi dzertgribētāju kompānija, Evelīna vienatnē ņēmusi priekšā vietējā ražojuma dziru, ko pudeles brāļi nosaukuši par “krūmu šalkām.” Neviens nezināja, cik ilgi tas turpinājies, līdz beidzot kaimiņi pamanījuši, ka ar Evelīnu nav labi un sameklējuši vedeklu. Nu mēs trijatā – Tālis, Rita un es – ierodamies viņas mītnē, ko citādi nevar nosaukt kā par ūķi. Netīrība un posts valda visapkārt. Var tikai brīnīties, kā telpā, kur tik maz mantu, var būt tāda nekārtība. Visu, kas ir bijis pārdodams, Evelīna jau sen esot aiznesusi alkohola slāpes dzesēšanai. Pati viņa izskatās drausmīgi: zili melnu seju, iespējams, arī sadauzītu, sarkanām kā raudai acīm, trīcošām rokām. Satraukta un aizdomīga viņa sagaida mūs netīrā halātā ietērpusies, vecu jaku uz pleciem uzmetusi. Izrādās nevienu, arī Ritu viņa neatpazīst. Vai nu aizmiglojušās acis vai tas ir prāta aptumsums. “Vai jūs esat ieradušies mani tiesāt? Te jau pilna istaba ar drūmiem tipiem. Jau lasa man spriedumu,” viņa neizteiksmīgi runā, bailīgi veroties apkārt. Rita cenšas atrast kādas tīrākas drēbes, ko uzvilkt dzērājai, taču nekas kaktā samesto lupatu kaudzē neatrodas, viss ir vienādi netīrs. Vislielākais palīgs šinī bezcerīgajā situācijā ir Tālis. Viņš laikam vienīgais redzējis ārstēšanās laikā Straupē ne tādus vien. Nolemjam Evelīnu aizvest uz Ritas dzīvokli, kur arī pārģērbt. Izrādās uz to pierunāt Egila māti nemaz nav viegli. Tālis pielieto viltību un piesola tur viņai iedot garšīgu šnabi. Jā! Nu viņa naski aiztipina līdz mašīnai, vēl tikai pa ceļam atgaiņādamies no kādiem saviem iedomu tēliem – nu tie esot mazi rūķīši, kas arī gribot braukt līdzi. “Lai sēžas arī mašīnā, būs jautrāk,” Tālis ir ar mieru. Vai nu ar vai bez iedomu tēliem, bet tik tālu nu mēs esam. Evelīna ir mašīnā. Tā kā nevar paredzēt, ko uzbudinājumā var izstrādāt šāds cilvēks, nolemjam paši aizvest Evelīnu uz Straupi, tādu pašu netīru, kāda viņa ir.
Cerēt uz paklausību un pārģērbt var arī neizdoties. Vēl jāpaņem norīkojums no feldšera, jāpasaka mājās Ralfam, kur braucam, un tad drīzāk no Evelīnas būs miers.
