Alūksniete Aina Dimitrijeva prot veidot ap sevi sirdij un acīm tīkamu skaistumu.
Alūksniete Aina Dimitrijeva prot veidot ap sevi sirdij un acīm tīkamu skaistumu.
“Man patīk, ja apkārt ir skaisti. Nejūtos labi, ja mājās nav kārtības, ja pati neesmu saposusies. Kārtības izjūtu esmu mantojusi no māmiņas. Viņa tāda bija. Ja bērnībā, istabu mazgājot, nebiju kādu stūrīti kārtīgi izmazgājusi, darbu vajadzēja pārstrādāt. Man ļoti patīk ziedi. Dārzā ir 11 šķirņu dālijas, tikpat daudz mārtiņrožu. Nevienai dāliju šķirnei nosaukumu nezinu, bet gribētu uzzināt. Patīk dzeltenā krāsa, tā man atgādina sauli. Mans kredo: “Darīt tā, kā sirds liek!” Cenšos to ievērot, arī dēlam to mācīju,” stāsta Aina.
Patīk pavasara zaļums
Aina ir rudens bērns. Viņas pirmie “krustvecāki” bija septembra saule un pirmais lapu zelts baltajos bērzos, arī māmuļas stādītie ziedi. Oktobrī Aina svin vārdadienu, tad dārzos zied dažādu krāsu miķelītes un mārtiņrozes. Viņai gan tuvāks ir pavasara dzīvīgais zaļums. Kad viss plaukst un raisās ziedi dārzā, tad viņas dienas paiet tur. Vasarās viņa dārza mājā arī pārnakšņo. “Dārzs mums ir kopš 1982.gada. Divās siltumnīcās aug tomāti un paprika. Dobēs sēju gurķus. Aug arī kāļi, burkāni, sarkanās bietes, kartupeļi un garšaugi. Protams, arī ziedi. Šogad pagrabā krājas dažādi konservējumi. Pagājušajā gadā ziemā pietrūka sava ražojuma, to krasi izjutām,” atzīt Aina un žēlojas, ka šogad pietrūkstot dēla, kurš viņu vienmēr aizvedis uz labākajām sēņu vietām. Šobrīd Valērijs piepelnoties Īrijā, tagad sazvanoties vai no vedeklas saņemot sūtītos sveicienus.
Apprecējās astoņpadsmit gados
Aina smejas, ka dēls uz precēšanos neesot bijis tik nadzīgs kā viņa. Viņš sievu mājās pārvedis 26 gadu vecumā. Nākamajā gadā Valērijam būšot 37 gadi.
Aina savu nākamo vīru satikusi dzimtajā pusē – Mālupē. “Es jau dzīvoju Alūksnē, mācījos vakara vidusskolā un strādāju sakaru centrā par telefonisti. Mālupē notika balle. Es arī aizbraucu uz dzimto pusi. Sagadījās, ka arī nākamais vīrs Juris kopā ar draugiem tur bija. Iepazināmies.
Viņš ir trīs mēnešus par mani jaunāks. 9.septembrī man palika 18 gadi, 4.novembrī nosvinējām kāzas. Tā viņš palika mana pirmā un pēdējā mīlestība. Piedzima dēls Valērijs, vīrs aizgāja dienēt padomju armijā. Viņa dienesta vieta bija Kaļiņingradas apgabals. Es biju vīrā neprātīgi iemīlējusies, gaidīju viņu mājās. Pēc dzemdībām kādu laiku dzīvoju pie mammas laukos. Katru otro dienu braucu nepilnus piecus kilometrus pēc vēstulēm. Braucu pie viņa ciemos, viņš bija atvaļinājumā.
Ar Juri kopā būsim nodzīvojuši 37 gadus. Jaunībā viņš bija greizsirdīgs. Es to pat vārdos nemāku izstāstīt. Visam esam tikuši laimīgi pāri. Domāju, ka tagad arī vīriešiem trūkst sapratnes. Nevar uzsvērt tikai savu “es”, tad arī šķiršanos nebūtu tik bieži. Tagad varam dot padomu dēla ģimenei, priecāties, ka jaunajiem veicas,” pārdomās dalās Aina.
32 gadus ir telefoniste
Pilsētā Ainas pirmā darbavieta bija viesnīca. Nejauši uzzinājusi, ka vajadzīgas telefonistes. Viņu pieņēma darbā par mācekli. “Mana priekšniece bija Valentīna Jakabsone, es viņai esmu pateicīga par iejūtību un stingrību. Mācījos dažādos kursi. Nostrādāju 32 gadus. Ja šodien vajadzētu izvēlēties profesiju, tad atkal strādātu par telefonisti,” atzīst Aina.
1997.gadā likvidēja “Lattelekom” Alūksnē, Aina palika bez darba. Pirmos divus gadus strādājusi veikalā, tad piedalījusies tautas skaitīšanā. Strādājot dažādus darbus, sagaidījusi 53 gadus un, kā pati smejas, aizgājusi pelnītā atpūtā. “Kā kaitīgā darba strādniece to varēju izdarīt 50 gadu vecumā. Visiem pagarināja pensija vecumu, arī man,” stāsta Aina.
Cits pret citu izturas ar mīlestību
Aina ar dziļu sirsnību stāsta par māsu, kura dzīvo un strādā Valmierā. Arī viņas dēls ar ģimeni strādājot Īrijā. Tagad māsa biežāk ciemojoties pie viņas. “Mēs cits pret citu izturamies ar mīlestību. Atceramies jubilejās. 7.novembrī mazdēlam Arnoldam paliks deviņi gadi. Katru dienu sagaidu viņu no skolas. Šogad mazdēls mācās 3. klasē. Viņš ir mīļākais mūsu ģimenē,” apgalvo Aina. Viņa stāsta, ka dzīvē vienmēr sastopoties ar labiem cilvēkiem. Tāda esot viņas draudzene Līvija, tādi esot arī dārza kaimiņi.
Baznīcu atrada kopā ar dēlu
Aina ir Alūksnes evaņģēliski luteriskās baznīcas locekle. Viņa ir kristīta jau bērnībā. Baznīcai sākusi pievērsties pirms gadiem desmit, reizē ar dēlu.
“Baznīcā atrodu mieru savai dvēselei. Dieva vārds dziedina. Tagad eju uz rīta lūgšanām, izjūtu iekšēju nepieciešamību tur aiziet. Eju uz dievkalpojumiem. Sevišķi mīļi man ir dievkalpojumi ceturtdienu vakaros, tad cilvēku ir mazāk un es jūtos kā ģimenē. No baznīcas atgriežos ar vieglumu sirdī. Lūdzos arī mājās, savā sirdī. To man iemācīja mūsu draudzes locekle Elga Koliste. Viņa teica: “Aina, ja tev ir grūti un jūti lūgšanas nepieciešamību, tad lūdz savā sirdī.” Tagad lūdzu par savu dēlu, māsu, māsas bērniem. Aizlūdzu par savu māmiņu,” atklāj Aina.
Pietrūkst mātes mīļuma
Viņa ir samierinājusies, ka māmiņas vairs nav, tomēr aizvien vēl pietrūkstot viņas mīļuma. Mammas slimības laikā Aina bijusi viņai klāt arī naktīs.
Mamma vienmēr pārsteigusi ar picu vai citu gardumu. Tagad Aina ar viņu sarunājoties domās. “Biju aizbraukusi sakopt kapus. Mammītei izstāstīju savas problēmas. Domās it kā saņēmu atbildi. No tās reizes šķiršanās sāpes kļuva vieglāk pārciešamas,” apgalvo Aina. Viņa, gaidot mazdēlu, ir izcepusi augļu kūku. Tā viņas māmiņa savējos gaidījusi, tā tagad dara arī viņa. Skaistais iet kopā ar sirds dāsnumu.
