Ņ.Bula: ik dienu mēro apmēram divdesmit kilometru.
Ņ.Bula: ik dienu mēro apmēram divdesmit kilometru
Šodien atzīmē Pasaules Pasta dienu, kas ir svētki arī Alūksnes pasta un tā nodaļu darbiniekiem. Vakar uz kopīgu pasākumu pulcējās Gaujienas, Vidagas, Virešu, Trapenes un Jaunlaicenes pasta nodaļas un Alūksnes pasta darbinieki.
“Parasti šos svētkus atzīmējam katru gadu. Vidagas pasta nodaļas darbinieces ierosināja, ka vajadzētu kopīgi tikties plašākā pulkā, kā to agrāk jau esam darījuši,” laikrakstam stāsta Gaujienas pasta nodaļas priekšniece Ņina Leoska.
Viņa apgalvo, ka šādas tikšanās reizes ir lietderīgas, tad var parunāties par pasta darbu un rast jaunas idejas. “Pasta darbiniekiem darbs kļūst atbildīgāks, jo palielinās veicamo pienākumu apjoms. Varētu teikt, ka strādājam gluži kā banku darbinieki. Klientu apkalpošanā darbs kļūst daudzveidīgāks,” spriež Ņ.Leoska. Viņa bilst, ka smags darbs vienmēr bijis pastniekiem, kam ik dienu jāmēro liels attālums ar velosipēdu vai kājām – atkarībā no laika apstākļiem. Vasarā, protams, preses izdevumus mazāk abonē, taču gada sākumā lauku ļaudis vēlas, lai tajos būtu atrodams arī kalendārs. “Priekšroku, protams, abonenti dod vietējiem laikrakstiem,” apgalvo Ņ.Leoska.
Jaunannas pasta nodaļas pastniece Ņina Bula šajā darbā strādā kopš 2001.gada septembra.
“Pirms tam ik pa laikam aizvietoju pastniekus, kad viņi devās pelnītā atpūtā,” atklāj Ņina. Kad deviņdesmito gadu sākumā likvidējies kolhozs “Pededze”, kur Ņina apmēram 30 gadus nostrādājusi par slaucēju, viņa kļuvusi par bezdarbnieci. Kādu laiku strādājusi sabiedriskajos darbos pagastā. “Desmit gadus man bija bezdarbnieces statuss. Biju pastāvīga Nodarbinātības dienesta apmeklētāja. Tas bija smags periods manā dzīvē,” apgalvo Ņ.Bula.
Ņina stāsta, ka darbs viņai patīkot, cilvēki ir pazīstami. Ja veselība atļauj un kājas klausa, tad esot jāstrādā. “Cilvēkiem ir jādara kaut kas labs. Aiznesu viņiem ne tikai preses izdevumus, bet arī dažādus sūtījumus, dažreiz piegādāju maizi. Tas man sagādā prieku,” atklāj Ņ.Bula. Viņa saka, ka ziemā, kad ceļi ir slideni, ir grūtāk, jo ar pasta somu attālumu nākas mērot kājām. Katru dienu viņa veic apmēram 20 kilometrus pie 90 ģimenēm. Pensiju dienās darba ir vairāk. “Citreiz ziemā izmantoju pagasta autobusu, kas vadā skolēnus. Citos gadalaikos pārvietojos ar velosipēdu,” uzsver pastniece. Viņa uzskata, ka pastnieka darbs nav grūts, taču vajadzīgs – laukos pastnieku gaida ikvienā mājā.
