Vai Austra jutās veca? Noteikti ne! Dzīve ik dienas vēl sniedza mazus prieciņus.
Vai Austra jutās veca? Noteikti ne! Dzīve ik dienas vēl sniedza mazus prieciņus. Bija prieks par ceļā satiktu draudzeni, ar kuru varēja parunāties par vienu – otru pagasta notikumu, priecēja katras jaunas dienas rītausma, interesēja radiopārraides un televīzijas vakara raidījumi. Dzīve kopumā izlikās vēl gluži ciešama.
Klāt bija pensija un lielais vaļas laiks, kad varēja rēķināties tikai ar sevi, neuzkraujot savas dzīves nastas citiem. Bērni lieli, pasaulē. Pati Austra viņiem pa kājām nemaisījās, bet turējās pieklājīgā attālumā, sazvanījās, pa jubilejām satikās, nepamācīja un nestrīdējās, jo katrs jau dzīvo ar savu prātu. Ar vārdu sakot, viss dzīvē notika – kā jaunie saka – normāli. Vēl lielā dzīves bilance nebija iztaisīta un pēdējā līnija zem mūža rēķiniem nepavilkta. Vai bija vērts zīlēt, kad Dievs ierakstījis savās grāmatās viņas mirstamo dienu? Pati sev Austra likās tīri sprauna: aizlaida kopā ar pensionāriem uz vienu otru teātra izrādi, ekskursiju, kapusvētkos godināja aizgājušos draugus ar ziediem un piemiņas vārdiem. Ar vārdu sakot, Austra samierinājās ar visu, ko nevarēja grozīt.
Spogulis gan jau sen rādīja greizu bildi, bet vai nu tas meloja tikai viņai vien? Draudzene Rozālija bija gados pat jaunāka, bet ar tik sačokurotu ciparblati kā viņai nu gan nepavisam nedrīkstēja spogulī vērties, lai to nesviestu pret grīdu kā pēdējo meli: nebaltās dienas bija viņas seju izvagojušas ar dzīves arklu vienās rievās. Smiņķi un pūderi arī Austras seju vairs nespēja izmainīt, bet vai tam vairs kāda nozīme, ja sirds vēl jutās vietā un kājas vēl itin veiklas? Skāde tikai, ka tā pensija apgrieza spārnus, un nevarēja atļauties to, ko sirds iekāroja. Bet ko līdz noskumt, ja citiem iet sliktāk? Austra lepojās, ka spēj atmiņu apcirkņos sagrabināt bērnībā un jaunībā iemācītos dzejoļus un norunāt tos bez aizķeršanās vienā vai otrā pasākumā: draudzeņu dzimšanas dienās, bibliotēkā lasītāju konferencēs, kā tās parunāšanās par izlasīto sauca, atcerēties vistrāpīgākos salīdzinājumus, minēt krustvārdu mīklas, tā trenējot atmiņu. Laika visām iecerētajām nodarbēm pat trūka, un diena aizvien likās par īsu: dārzs, puķudobes, drēbju sakārtošanas. Viņai vienmēr viss mugurā bija tīrs un svaigs kā no skapja ņemts.
Ar rudens iestāšanos Austra uzsāka ziemas darbus: ārdīja vecas jakas un humpalu gabalus, no tiem tamborēja un adīja: čības, zeķes, cimdus un pārdeva tuvāko pagastu tirgos, bieži atdāvināja dzīves grūtdieņiem. Tirgi bija atkal nākuši modē, un Ausma savus ražojumus pārdeva gandrīz par pašizmaksu – savu darba prieku pārvēršot monētās. Tā piepelnīja kādu grasi jauniem rokdarbu materiālam un par garlaicību nesūdzējās. Viņa vienmēr juta nepieciešamību rosīties. Reizi mēnesī viņa brauca uz pansionātu, veda turienes ļaudīm gardos Ķilmēnos ceptos rupjmaizes kukulīšus, vasarā priecēja pansionāta iemītniekus ar pašas audzētām puķēm. Nežēloja otram atdot medus burciņu, ko labi cilvēki pašai bija dāvinājuši. Kamēr apstaigāja istabiņas, parunājās, padziedāja kopā ar vecajiem cilvēkiem senās jaunības dziesmas, pēdējā autobusa laiks pienāca tik nemanot, ka tikko iespēja noteiktajā laikā sagaidīt pieturā pustukšo busu. Uzrunāta, kāpēc viņa tā uzupurējas, Austra tikai atteica: “Tas man dara prieku, dzīvē viss nāk atpakaļ. Zinu, ka kāds arī mani neaizmirsīs. Kaimiņi atnes, cūku nokāvuši, gaļu, no dārza viens otrs noliek savus labumus pie manām durvīm, tā arī nepiesakoties. Tiem cilvēkiem arī ir dāvināšanas prieks. Dots devējam atdodas. Tā tas dzīvē ir! Kurš ir skops un sīksts kā zole, tam arī ne prieka, ne Dieva dāvanas.”
Austrai par došanu un ņemšanu ir savi uzskati: “Ko tu nomiris ar mantu darīsi? Bērniem veco cilvēku krāmus nevajag, bet badmirām un rausējiem es savu mantu negribu atstāt.” Un viņa dala un priecājas, ka var kādam uzdāvināt to, kā viņš visvairāk kāro. Austru daudzi gaida, viņu mīl un apbrīno arī pansionātā. Te Austra ierodas kā paša Dieva sūtīta.
Kā tas nācās kā ne, bet jau kādu laiku Austras domas aizvien kavējās pie klusa pansionāta iemītnieka Alekša. Viņš liekas tāds domīgs un noskumis, kaut vēl kustīgs un dzirdīgs, diezgan tīrīgs un inteliģents. Agrāk bijis mēbeļmeistars jeb galdnieks, sieva nomirusi, bērnu nav bijis, tā arī nonācis pie sev līdzīgiem vecīšiem, savu nāves stundiņu gaidīt. Mantu izdalījis kaimiņiem un draugiem, uz jauno dzīvesvietu līdzi paņemot tikai pašu mīļāko. Nekad nevienam ar savām domām un runām neuzbāzies.
Kad uz pansionātu sāka braukāt Austra, vairāk klausījās viņas jestrajā valodā, garšīgu muti ēda gardo maizi, un teicās atkal ciemeni gaidīt atbraucam. Reizēm, kad iekrita jauks laiks, gāja viņu pavadīt uz autobusu, tukšo cienasta groziņu tagad kā kavalieris rokā nesdams. Austra, kā pašu par sevi saprotamu, reizēm paņēma līdzi vecā vīra caurās zeķes, pieadīja jaunus papēžus, sakoptos kamzoļus un izmazgātus un izpresētus kā jaunus klusu nolika Alekša kaktiņā, pretī pateicīgu skatienu saņemdama.
Varēja manīt, ka Alekša zudušais dzīvesprieks uzplaiksna siltā smaidā. Viņš kļuva kustīgāks, vai pārdienām dzina bārdu, staigāja pa pansionāta dārzu, ar spieķa galu pabaksta nokritušas vai tīšām nomestas polietilēna kules, iemeta tās konteinerā, piekopa rūpīgāk arī savas lietas. Ik dienas uz mazu laiciņu piesēdās malkas šķūnī uz bluķīša patērzēt ar sētnieku par pasaulīgām lietām. Reizēm skaidri nojaušams, ka kādu gaida, ik pa brīdim uz autobusa pieturu un savu rokas pulksteni vērdamies. Protams, viņš gaida Austru.
Kamēr cilvēks gaida kādu, viņš ir dzīvei derīgs. Mēļo, ka Aleksis kā jaunībā esot ieķēries devīgajā pansionāta ciemenē. Viņš par to nesaka neko: ne katrs ir pa Austras prātam, bet viņš, redz, ir. Liekas vismaz desmit gadus no sava mūža viņš tieši Austras dēļ ir nometis nost.
Laiks iet jau uz rudens pusi, kad visus pansionātā aplido ziņa: Austra un Aleksis precēsies! Kā vecie ķēmi! Kā prātu izkūkojuši! Vai šis to, ko brūtgānam vajadzīgs, spēj izdarīt? Bet abi ir tā nolēmuši un pat pansionāta vadītāja nesaka neko: kas jādara, tas jādara, abi ir pie pilna prāta un saprašanas. Tās ir viņu cilvēku tiesības. Nevienos dokumentos nav norādīts līdz cik gadiem var precēties. Taču vistrakākais ir tas, ka Austra turpmāk ar Aleksi nodomājuši dzīvot pansionātā. Bērni došot kādu daļu no sevis, pārējais būšot izklaidēm no pārdotās būdiņas un zemes. Saki , viens cilvēks! Vecums tak nenāk viens…
Tas, ko runā apkārtējie, liekas, uz Austru un Aleksi neattiecas. Viņi gatavojas kāzām, kas notiks visu vecīšu acu priekšā turpat pansionāta viesistabā. Dzimtsarakstu nodaļas priekšniece laulāšot šos kā pienākas ar visu muzikālo pavadījumu un gredzenu mīšanu. Tas tik būs joks! Šiem tak liks arī sabučoties. Kā kādiem nevainīgiem jēriem būšot arī visādas kāzu izdarības. Kas būs vedēji, to abi tur noslēpumā, bet būšot viss kā īstās kāzās. Austra tagad vai ik pārdienas brauc pie izredzētā, vedot līdzi saiņus un sainīšus. Vēlāk abi dzīvošot divvietīgā istabiņā kā ģimenei pienākas. Viņus par to arī apskauž: savs kambaris! Katrs tā gribētu! Jaunlaulātie! Taisni jāsmejas! Sirmas galvas, klibas kājas, bet, skat, ko sadomājuši: precēties, kad kājas jau kapa malā. Varbūt tā izdomājuši tikai gaidāmo ērtību dēļ? Kas var zināt, kāda tā sajušana tik lielos gados iespējama: tak jau nav tā karstā mīlestība, kas jaunībā?
Kad pienāk nozīmētā kāzu diena, viss ir saposts uz to labāko. Viesistaba rudens rotā. Mūzika no atskaņotāja skan jau labu laiku pirms ceremonijas. Katrs, kas tikai var kustēt, ieņem sēdvietas pa telpas malām, ziedu pušķīšiem rokās. Visi sapucējušies un svinīgi. Bērēs viņi ir bijuši, bet kāzās gan ne. Tāda ambrāža vēl nav pieredzēta. Te vēl ilgi būs ko runāt! Viss tiešām ir kā kāzās: dzimtsarakstu nodaļas vadītāja sagaida, aiz galda stāvēdama, jauno pāri. Atskaņo Mendelsona kāzu marša pazīstamo melodiju, visi klātesošie pieraušas kājās. Vedēji, kas soļo pa priekšu, ir divi jauni cilvēki: sieviete un vīrietis – esot Austras bērni. Smaidīgi un gādīgi viņi aizvada abus galda priekšā, sapucētus un safrizētus kā jau jauno pāri, nosēdina krēslos un stāv līdzās, kamēr notiek laulāšana. Tādi paši oficiāli vārdi, kā kuru katru reģistrējot skan no laulātājas mutes: Valsts uzņemas atbildību par jauno ģimeni un tā tālāk. Tad pienes abiem uz paplātītes gredzenus: laikam tak gluži jaunus, tie spīd un laistās. Aleksis uzmauc mazāko Austras pirkstā, Austra lielāko – Alekša labās rokas zeltnesim, un abi smaida kā būtu pašā jaunības dullumā. Laulības akta reģistrācijas grāmatā parakstās abi jauniņie vedēji. Kad abi pieceļas sabučoties, viena otra pansionāta kundzīte nevar novaldīt asaras: ir nu gan abiem laime! Tik sirsnīgi bučojas! Taisni kā kādi balodīši! Vai tad mums skauž? Lai bučojas kaut desmit reizes dienā!
Pienāk laiks apsveikumiem. Pansionāta kolektīvs ir sametis pa grasim un nopirkts pulkstenis, lai jaunais pāris zinot laiku, kad celties, kad gulēt iet. Nu jau nevarēšot sust tik ilgi kā agrāk, kad nebijis kur steigties. Tagad jaunie pienākumi. Beidzot pansionāta vadītāja pasniedz abiem kopīgās istabas atslēdziņu. Tā gan jau iekārtota, tomēr tagad oficiāli tiek dota arī atslēga, tā sakot, simboliski.
Jā! Austra un Aleksis ir salaulāti. Ilgi vēl tiek runāts un spriests – labi vai slikti, ja vecumā tādas dullības jātaisa. Skāde tikai vecīšiem: Austra vairs neierodas ciemos ar Ķilmēnu maizi, nerunājas tik ilgi ar draugiem istabiņās kā agrāk, jo nu viņai nav laika. Aleksis gribot, lai ik brīdi viņi būtu kopā, lai Austra vairāk runātos ar viņu, lai pats varētu apčubināt viņas salstošās kājas, pieglaust savu galvu viņējai. Pat pa gabalu redzams, ka tagad viss ir citādāk: Aleksis pensijas dienās cēli, uz spieķa nedaudz atbalstījies aizsoļo uz netālo veikalu, pērk sievai našķus. Abi pa reizei kopā aizbrauc uz rajona centru – kā Austra saka: izklaides braucienos.
Liekas, ka pansionāta kolektīvam viņi abi ir zuduši cilvēki. Nu tikai par sevi vien, abi kā salīmēti – kopā un kopā. Savus pantiņus no jaunības pūra lādes Austra laikam tagad skaita tikai Aleksim. Viņus apskauž, viņus aprunā, kaut nav jau par ko: viņu dienas un nedienas pašiem vien zināmas.
“Laulāts ir laulāts! Pavisam citi cilvēki! Vecums jau nenāk viens!” novelk ne vienu reizi vien pārējie, kas dzīvo tāpat pa vecam, kā līdz šim, kamēr vēl nebija tā trakā notikuma ar pansionāta kāzām.
“Jā! Vecums jau nenāk viens!” Kas nāk vecumam līdzi, te domas dalās. Cits saka, ka muļķība, cits, ka gudrība. Kā nu katram. Ko esi pelnījis, to arī vecumā piedzīvosi! Neviens nevar no vecuma izbēgt, lai kā gribētu. Tas ir kā ēna saulainā dienā. Kamēr saule augstu, ēna ir īsa, īsiņa, tai neviens vērību nepiegriež. Tomēr līdz vakara stundai tā izstiepusies tik gara, ka galu ne saskatīt, ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet.
